24. februāris – viens no lielākajiem pārsteigumiem pasaules valstu vēsturē. Iespējams – vislielākais pārsteigums.
Lielbritānijas un ASV izlūkdienesti gan jau laikus brīdināja par Krievijas iebrukumu. Bet kaut ko tādu, kas notiek šajos trīs mēnešos, protams, nespēja iedomāties neviens.
Par kļūdu jāuzskata ietekmīgāko pasaules valstu vadītāju mēģinājumi tikai atrunāt un lūgt Putinu neuzbrukt Ukrainai. Putinu noteikti iedrošināja ASV pārliecinošie apgalvojumi, ka ne ASV, ne NATO karā neiesaistīsies. Ar šādu neizpratnes un gļēvulības parādīšanu Putins tika tikai iedrošināts.
Kā vajadzēja rīkoties? Vispirms jau NATO, kā vispasaules drošības un aizsardzības garantam, vajadzēja skaidri, nepārprotami, bargi, atklāti, uzstājīgi deklarēt, ka Krievijas iebrukums netiks pieļauts. Ka tiks atrastas iespējas, lai Krievijas karaspēku sakautu un padzītu no Ukrainas. Ka tiks atrastas iespējas, lai piedzītu kompensāciju no Krievijas par nodarīto postu Ukrainai.
Tā vajadzēja un vajag rīkoties. Ar Krieviju nevar sadarboties ar sarunām, lūgumiem, līgumiem… Krievijai tas viss neeksistē. Pret Krieviju nepieciešams tikai viens vienīgs līdzeklis – spēks.
Un pašreiz. Nokaroti trīs mēneši. Tas nav karš kā karš parastā izpratnē. Militārā lielvalsts Krievija visu savu spēku veltī Ukrainas iznīcināšanai. Tiek iznīcināts
viss – skolas, bērnudārzi, slimnīcas, satiksmes ceļi, tilti… Vissmagāk cieš iedzīvotāji un viņu mājokļi. Nekas netiek taupīts vai pasargāts. Visu vērtīgo, ko var paņemt, ņem un izved uz Krieviju. Ko nevar paņemt, iznīcina uz vietas. Katrā kara dienā iet bojā simtiem cilvēku, daudzi tiek ievainoti, atstāti bez dzīvesvietas un iedzīves.
Cik ilgi šāds stāvoklis var turpināties? Bezgalīgi! Pasaulē nav nevienas organizācijas, nav nevienas iestādes, nav neviens ietekmīgas personas, kuri varētu apstādināt un izbeigt šo ārprātu.
Pilnā mērā ieguvēja un triumfatore ir vienīgi Krievija. Krievija "paņēma" Dienvidosetiju, Abhāziju, Austrumukrainas apgabalus, Krimu un – nekas. Posta un ņem veselu valsti – Ukrainu – un arī – nekas. Tāda ir mūsdienu pasaule.
Kas būtu jādara? Un nekavējoties! Ukrainā visu diennakti katru stundu mirst un tiek ievainoti cilvēki, kaut kas tiek iznīcināts. Kāpēc? Kāpēc ar to jāsamierinās? Jau esam samierinājušies?
Krievija neapstāsies. Putins šajos komforta apstākļos, kad neviens nedrīkst Ukrainai palīdzēt, mierīgi bez steigas metodiski plāno kārtējos uzbrukuma virzienus. Karamateriālu un karavīru viņam pārpārēm. Visi pievedceļi brīvi un strādā bez traucējumiem kara vajadzībām.
Bet Ukraina? Vai tikai ar entuziasmu, centību, gribu, spēju ziedoties var pretoties un padzīt agresoru? Labākie Ukrainas dēli jau miruši, ievainoti, zaudējuši ieročus. Viņu vietā gan stājas citi, bet pagaidām bez pieredzes un iemaņām kaujās, bez vajadzīgā bruņojuma. Krieviju var uzvarēt tikai ar spēku.
Paldies par karamateriāliem no NATO. Taču ieroču kravas, kuras turklāt jānogādā neredzami – slepus – pa arvien vairāk sabojātiem piegādes ceļiem Ukrainā, nevar un nevarēs izturēt arvien pieaugošo Krievijas armijas spiedienu.
Ir tikai divi varianti. Viens, kas notiek pašlaik, ir Krievijas karaspēka Ukrainas iznīcināšana. Tā ir runāšana, ka tas ir slikti, vaimanāšana, arī jau rutīna… Šai pašā laikā mirst Ukraina pati, mirst cilvēki, cīnoties ar pasaules ļaunumu – Putinu. Ukraiņi necīnās tikai par sevi, viņi mirst arī par mūsu brīvību.
Otrs variants ir pareizāks, vienīgais pareizais. Ukrainas valdība oficiāli lūdz NATO padzīt no Ukrainas teritorijas tur iebrukušos iebrucējus. NATO lūgumu pieņem un, cieši sadarbojoties ar Ukrainas valdību, brīdina iebrucējus, un, ja nepieciešams, tos iznīcina Ukrainas teritorijā.
Vai trešais pasaules karš? Vai tad Krievija 24. februārī to jau neiesāka? Varbūt ir vēl kāds cits – trešais variants? Krievija atzīst tikai spēku!
Par Baltkrieviju. Ir jāizbeidz Baltkrievijas pielīdzināšana Krievijai. Ir jāsadarbojas un jānodibina normālas un draudzīgas attiecības ar šo valsti. Ir jāizmanto katras, arī visniecīgākās iespējas attiecību uzlabošanai.
Par sankcijām. Ir nekavējoties rūpīgi konkrēti jāizvērtē visas sankcijas. Vajadzīga citāda pieeja. Jāatceļ visas tās sankcijas, kurām ir tikai ekonomiska nozīme (pārtika, lauksaimniecība, enerģētika…). Jāatceļ jebkādi ierobežojumi preču apmaiņai pierobežas apgabalos, atsevišķu konkrētu komersantu darbībai u. c.
Protams, sankcijas nepieciešamas jebkādu militāra rakstura, militāri stratēģisku darījumu veikšanai, politiķiem, politiskiem procesiem un tamlīdzīgi.
Pretimnākšana, laba griba, sapratne, vēlēšanās saprast un izpalīdzēt tiek cienītas visur pasaulē.
ILMĀRS PURIŅŠ
Cesvainē
3.06.2022.