Tā, pārfrāzējot bēdīgi slaveno Staļina teicienu, varētu sacīt akciju sabiedrības „Latvijas dzelzceļš" valdes priekšsēdētājs Magoņa k-gs, atļaujot noplēst sliežu klātni dzelzceļa līnijā Rīga-Ērgļi, lai sliedes pārdotu lūžņos, atstājot uz uzbēruma salauzītu gulšņu kaudzes.
„Latvijas dzelzceļš" nupat ar lielu pompu nosvinēja savu 90. gadadienu. Taču nezinu gan, ar ko „Latvijas dzelzceļa" vadība šodien varētu lepoties, ja nu vienīgi ar tranzītā pārvadātām kravas tonnām. Pirms kara Latvijā uzbūvēja dzelzceļus Rīga-Ērgļi, Madona-Lubāna, Glūda-Liepāja, Rīga-Rūjiena. Kara laikā tika uzbūvēts stratēģiskais rokādes dzelzceļš Liepāja-Ventspils. Tika iegādātas veselas sērijas ekonomisku lokomotīvju.
Šodien ir likvidētas tā dēvētās nerentablās dzelzceļa līnijas. Tiek noplēstas sliedes līnijā Rīga-Ērgļi (to pat rādīja pa televizoru). Tas pats notiekot arī ar dzelzceļu Ieriķi-Gulbene-Purvmala un Liepāja-Ventspils. Arī darbojošos līniju vairākās stacijās noplēsti otrie (manevru) sliežu ceļi, kas samazina iespējamo kustības intensitāti pa šīm līnijām.
Visa Ziemeļvidzeme no Skultes līdz Rūjienai atstāta bez vilcienu satiksmes. Staciju ēkas šajās līnijās ir vai nu „prihvatizētas", vai pamestas sabrukšanai.
Par to, ka šīs līnijas pārskatāmā nākotnē varētu tikt atjaunotas, nav ko sapņot. Par lūžņiem iegūtā nauda būs notērēta, bet mūsu valsts budžets jau cik gadus sirgst ar hronisku mazspēju. Un partijām jau vienmēr atradīsies citas sev izdevīgākas budžeta naudas ieguldīšanas iespējas. Pasažieru satiksme arī sen jau likvidēta posmos Vaiņode-Liepāja, Krustpils-Jelgava un Jelgava-Tukums II. Neraugoties uz to, ka esam Eiropas Savienības un Šengenas līguma dalībvalsts, mums joprojām nav tiešas vilcienu satiksmes ne ar Tallinu, ne Viļņu, ne Klaipēdu un Mažeiķiem, par Berlīni un Parīzi nerunājot. Neesmu manījis nevienu tvaika vai dīzeļlokomotīvi, nevienu elektrovilcienu, kas būtu iegādāti vai uzbūvēti kopš Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā. Iztiekam ar to pašu padomju mantojumu, kāds nu tas ir, paremontējot to ar Eiropas Savienības naudu. Bet cik ilgi ar to pietiks?
Ļaunākais jau ir tas, ka tur, kur ir dzelzceļš, ap stacijām un to apkārtnē rodas zināms saimniecisks uzplaukums, kustība. Tur, kur dzelzceļa nav, saimnieciskā dzīve apsīkst un sastingst. Piemēru tam ir cik uziet: Kuprava, Alsunga, Vaiņode, Ērgļi un citas vietas. Tā jau ap „Latvijas dzelzceļa" 100. gadadienu mēs laikam paliksim tikai ar „cara tētiņa" laikā uzceltajām līnijām Dvinska-Vindava (Daugavpils-Ventspils) ar atzarojumu caur Mītavu (Jelgavu) uz Libavu (Liepāju). Bet toties cik daudz mums būs lūžņu, cik daudz izsoļu, cik daudz ienākumu par pārdotiem lūžņiem un cik maz „klapatu" ar Eiropas Savienību un nekaunīgajiem pasažieriem, kas par katru cenu grib braukt komfortablos vilcienos, nevis spaidīties pārpildītos autobusos pa neremontētiem ceļiem.
Satiksmes ministra Šlesera prioritāte bija gaisa satiksme, Rīgas domnieka Šlesera prioritāte – ostu attīstība, bet kāda ir pašreizējā satiksmes ministra prioritāte – nemāku pateikt. Vismaz dzelzceļš tas noteikti nav. Bet varbūt viņam attīstības prioritāšu vispār nav – visas domas un darīšana saistīta tikai ar partiju politiskajām cīņām un priekšvēlēšanu kampaņu. Žēl, ja tas būtu tā!
Taču „Latvijas dzelzceļam" nav ar ko lepoties. Ja kādas vienas nozares vai uzņēmuma peļņa tiek iegūta uz citu nozaru attīstības apsīkuma rēķina, uz pasažieru satiksmes ierobežošanas rēķina, tad valsts mērogā šādai peļņai graša vai pat negatīva vērtība.
Autors: EGĪLS VITAUTS UPELNIEKS
Rīgā