Pērnā gada 30. novembrī Žeņa Kozlova „Starā" rubrikā „Redzējums" rakstīja: – Pirms vairāk nekā gada platformā „Manabalss.lv" tika uzsākta parakstu vākšana par esošās himnas nomaiņu pret dziesmu „Saule, Pērkons, Daugava" ar Raiņa vārdiem un Mārtiņa Brauna mūziku. Tagadējā himna „Dievs, svētī Latviju!" esot saturiski novecojusi.
Tā kā par tagadējās himnas nomaiņu neko nebiju dzirdējis, tas mani nepatīkami pārsteidza un radīja lielu nepatiku pret parakstu vācējiem.
Himna ir valsts simbols un vērtība, to nevar tā populistiski mainīt. Himna ir jāciena un jāsargā. Tagadējos krīzes apstākļos, kad vēl neesam atkopušies, iedomājas mainīt himnu. Tas izskatās pēc avantūras. „Saturiski novecojusi" – cik naivs izskaidrojums maiņai! Es uzskatu, ka tas ir psiholoģisks uzbrukums Latvijas patriotismam. Šī prasība pēc himnas maiņas atgādina Atmodas laiku, kad interfronte visādi centās traucēt Atmodas kustībai. Vai tagad nav līdzīgi, kad Lindermans virza jautājumu par divvalodību? Tā kā himnu maina ārkārtējos gadījumos, tas latviešus iespaidos psiholoģiski. Tāda maiņa drupinās patriotismu un atstās nepatīkamu iespaidu. Himna „Dievs, svētī Latviju!" ir tautā iecienīta, tā atstāj tādu maģisku, pacilājošu iespaidu. To dziedāja dzīves izšķirošos brīžos, valsts ceremonijās, sporta uzvarās utt.
1940. gada 17. jūnijā Daugavpilī notika Latvijas Dziesmu svētki. To laikā Daugavpilī iebrauca sarkanās armijas tanki. Dziedātāji vairākas reizes nodziedāja „Dievs, svētī Latviju!" – tās bija atvadas Latvijas brīvībai. Himna stiprināja latviešu kara bēgļus emigrācijā. Kad 4. maijā – Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas dienā – radio un televīzijā atskaņoja „Dievs, svētī Latviju!", daudzi, cilvēki raudāja. Tās bija prieka asaras.
Himna mūs ir stiprinājusi, devusi spēku un cerību. Bīstami ir tas, ka „himnas mainītāji" ne tikai ierosināja mainīt, bet vairākas reizes atkārtoja parakstu vākšanu.
Sargāsim savu himnu „Dievs, svētī Latviju!"!
Autors: JĀNIS HIRŠS