Garš un moku pilns ceļš bija jāiziet topošajai un jauntapušajai Latvijas valstij uz savu patstāvību un starptautisko atzīšanu. Visā šajā procesā ar zelta burtiem ierakstīts Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica (1887-1925) vārds. Tieši pašreiz, atzīmējot 120. gadadienu kopš viņa dzimšanas un 86 gadus kopš Latvijas neatkarības juridiskās atzīšanas, nākusi klajā izcilajam valstsvīram veltīta Jāņa Ūdra grāmata ar intriģējošu nosaukumu "Zigfrīda Meierovica trīs Annas".
Kas ir šīs trīs mītiskās Annas? Zigfrīds dzimis Durbes ārsta ģimenē. Līdztekus savam Zigfrīda vārdam viņš kristīts arī otrā (Annas) vārdā, jo viņa māte Anna mirusi, kad puisēnam bijis tikai 11 dienu. Un trešā Anna ir viņa mūža pirmā lielā mīlestība un triju bērnu māte. Tiesa, dzīves pēdējā posmā Zigfrīds no Annas bija šķīries un viņa mīlestība bija komersante Kristīne Bahmane, kas viņu nepārtraukti iedvesmojusi jauniem, svarīgiem diplomātiskiem veikumiem.
Audzis bez mātes un faktiski arī bez tēva (viņa smagās slimības dēļ), Zigfrīds jau no agras jaunības spiests un pieradis pats par sevi rūpēties. Neraugoties uz smagajiem materiālajiem apstākļiem, viņš ieguvis labu izglītību – beidzis Mironova komercskolu, Rīgas Politehnisko institūtu, bijis Olava komercskolas pasniedzējs. 1915. gadā kopā ar latviešu bēgļu straumi evakuējies uz Maskavu, kur iesaistījies bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas darbā, ievēlēts par tās priekšsēdētāju, savu sirdsdegsmi galvenokārt veltījis Latvijas bēgļu palīdzības komitejas kultūras birojam, cenšoties samierināt lielinieciskās aģitācijas satrauktos prātus un sadarbojoties ar citiem aktīvajiem Latvijas politiķiem – P. Daugi, A. Ķeniņu, M. Skujenieku, L. Laicenu, K. Skalbi. Viņa organizatoriskās dotības, kas izpaudās jau emigrācijā, lieliski noderēja arī pēc atgriešanās Latvijā.
Viena no galvenajām Zigfrīda Meierovica rakstura īpašībām bija pozitīvisms viņa runās, jo viņš nekad nebija kategoriski pret – ne pret kādu cilvēku, ne viedokli, jo visi bija uzklausāmi un apspriežami, ar vēsu prātu un gaišu attieksmi, sintezējot kopīgajām interesēm visatbilstošāko lēmumu. (44. lpp.)
Nav nepieciešams analizēt visu apjomīgās grāmatas saturu, jo grāmata arī nav sarakstīta stingri hronoloģiskā secībā, bieži vien tā veidota kā Z. Meierovica iekšējie dialogi un dvēseles vīzijas. Vienīgi zināmā mērā nodalāmi šādi laikposmi: latviešu vienotības veicināšana līdz valsts tapšanai, neatkarīgās Latvijas valsts tapšanas process, cīņa ar ārējiem ienaidniekiem, domstarpību risināšana ar kaimiņvalstīm, batālijas starptautiskajā arēnā, par Latvijas neatkarības atzīšanu un jau pēc tam darbošanās starptautiski atzītajā neatkarīgajā Latvijas valstī. Visos šajos laikposmos dominējušas Z. Meierovicam jau kopš jaunības gadiem piemītošās īpašības – nevainojama diplomāta stāja, valodu zināšanas, labās manieres un 44. lpp. minētās īpašības.
Grāmatas ievadā LR ārlietu ministrs Artis Pabriks Z. Meierovicu nodēvējis par Latvijas diplomātijas simbolu, kuram viena no galvenajām rūpēm bijusi cīņa par vienotību un savstarpēju saprašanos – gan valsts iekšienē, gan starptautiskajos sakaros ar kaimiņvalstīm un visām Eiropas valstīm.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 27.10.2007.
Autors: ĀDOLFS BORBALS