Eiropas iekarošana man sākās apmēram 5 gadu vecumā, kad notika pirmais brauciens ar vilcienu uz Maskavu. Mans papiņš (dakteris Augusts Lapiņš) ļoti gribēja ceļot, mūs visur ņēma līdzi.
Atceros, kā pa nakti braucām uz Pēterburgu. Tā kā viesnīcas bija pārpildītas, gājām uz Ermitāžu un vakarā atkal braucām. Šoreiz uz Tallinu. Apskatījuši pilsētu, braucām atpakaļ uz mājām Cesvainē. No laika, ko pavadījām Igaunijā, visspilgtāk atceros lielu izbāztu lāci kādā parkā.
Otrs ceļojums, kas saglabājies atmiņā, bija sestajā klasē, kad kopā ar bērnības draudzeni Martu Avotu (Bagucku) kājām devāmies uz Ērgļu pusi. Mēs abas dzīvojām pie Cesvaines "Kaļpos" dzīvoklī ar kopīgu virtuvi. Esot kopā, mēs sastādījām plānu ceļojumam Cesvaine-Gaiziņkalns-Vējava, kur dzīvoja vecmamma ar manu māsu un māsīcu. Tur mēs palikām pa nakti un devāmies izjādēs ar zirgiem, jo mammas vecākā māsa Erna bija zirgkope kolhoza fermā. Ar Martu palikām "Garancos" un otrā rītā turpinājām ceļu uz Ērgļiem. Mamma iedeva naudu, bet, kā jau bērni, mēs to iztērējām un palikām bez naudas atpakaļceļam. Tā kā papiņam bija "Volga", no Ērgļiem zvanījām uz Cesvaini un lūdzām, lai brauc man pakaļ. Diemžēl papiņam bija dežūra slimnīcā, un viņš tajā dienā nevarēja nekur braukt. Tad mēs sēdāmies autobusā un braucām uz Madonu. Vakarā sākām iet uz Cesvaini. Mēs bijām pie Sarkaņiem, pie Slāpes kroga, kad uznāca nakts. Ceļmalās ābeles bija pilnas ar āboliem, un mēs tur nolēmām mazliet atpūsties un apēst kādu ābolu, kad izdzirdēju mašīnas troksni un teicu Martai, ka pakaļ atbraucis papiņš. Viņš pa to laiku tomēr jau bija izbraucis Ērgļus, mūs meklēdams, un tagad no Cesvaines brauca mums pakaļ uz Madonu. Tā beidzās mūsu lielākais ceļojums.
Kad beidzu 8. klasi, papiņš man uzdāvināja ceļazīmi uz Krimu tūristu vilcienā uz 3 nedēļām. Mēs bijām 4 – es, papiņš, mamma un medmāsiņa Helēna Kampe. Šajās nedēļās apskatījām daudz pilsētu. Bijām Sevastopolē, Jaltā, Aluštā un citur. Brīnišķīga pilsēta ir Sevastopole. Pasakainākā pilsēta – ļoti sakopta un skaista. Pēc tam braucām ar vilcienu uz Odesu, uz Nikolajevu. No Odesas atmiņā saglabājušās Potjomkina lielās kāpnes. Protams, aizgājām arī uz slavenajām Odesas katakombām. Nākamajā gadā braucām uz Karpatiem ar internātskolas darbiniekiem. Šajā ceļojumā devāmies ar "Volgu". Braucām kopā ar Kalniņmāsiņu, Sirmais māsiņu un viņas vīru Rolfu, iecienīto Cesvaines veterinārārstu. Rolfa kungs zināja un stāstīja piparotas anekdotes, ko man neļāva klausīties. Vienā lielā kalnā uzbraucām pa serpentīnu, bet no bailēm lejā gājām kājām. Atceros Kijevu, kas bija brīnišķīga pilsēta ar galveno ielu Kreiskatiķi, ar skaistām mājām gar ielas abām malām.
Autore: DZINTRA APINE