Nesen Madonā sporta hallē notika pūtēju orķestra lielkoncerts. Tādā pasākumā biju pirmo reizi. Es esmu no tā laikmeta, kad vasarās rīkoja zaļumballes arī pēc kapu-
svētkiem. Spēlēja pūtēju orķestris, lauku kapellas vai akordeonisti. Man pūšamie instrumenti ne visai patika. Likās skaļa un smaga mūzika. Vairāk patika vieglās mūzikas žanri, jo es tā īsti nebiju dzirdējusi tik apjomīgu, jaudīgu koncertu, kādu izbaudīju tagad. Paldies visiem!
Šis koncerts izmainīja manas domas par pūtējiem. Biļetes varēja iegādāties tikai stāvvietās, jo visas sēdvietas sen izpirktas.
Visu koncerta laiku bija jānostāv kājās, un es savā vecumā izturēju. Ja jūti skaņas pieskārienu dvēselei, tad nekas nav par grūtu. Mūzika un dziesma ir kā veselīgs balzāms un smaržojoša roze. Kur skan mūzika un dziesma, tur ļauniem ļaudīm vietas nav. Kad ir prieks – dziedam, kad ir skumjas, arī dziedam ar attiecīgo saturu. Liekam bēdas zem akmens un ejam pāri dziedādami, spēlēdami. Dziesma palīdz priecāties, sadziedēt brūces, uzlabo asinsriti, vieglāk elpot, un kļūst vieglāk dzīvot. Dziesma un mūzika – kustība, kuras mūsu senos gados nekad nav par daudz.
Koncerta apmeklētāju vidū bija dažāda vecuma cilvēki. No maza zīdainīša, ko māmiņa turēja klēpī aizmigušu, līdz sirmam vecumam ar vienu vai divām kūjiņām. Kāda cilvēkiem bija interese par šo koncertu! Mūsu slavenā diriģenta – skolotāja Andreja Cepīša izaudzinātie skolēni ir kļuvuši par skanošiem Madonas dimantiem, kurus nevar nopirkt, izīrēt vai pārdot, jo ar saknēm ieauguši Latvijas skaistākajā pilsētā.
Dziesma un mūzika ir gara spēks, kas cilvēkus var noturēt arī grūtā nevarēšanā. Un, ja katra mūzikas skaņa tevī rada trīsas un gribas kustēties, tad saproti, ka ar tevi ir viss kārtībā, nav sāpīšu, nav nevarēšanas, it kā būtu nonācis citā pasaulē.
Cilvēki dungoja līdzi dziesmām, viens otrs pat padejoja. Protams, tie, kam bija stāvvietas.
Es atrados visaugstākajā vietā, bet dzirdēju un redzēju labi. Kad zālē sāka parādīties mūziķi dažādos tērpos ar spožiem instrumentiem, tas bija kā visums, kur es jutos kā puteklītis, kas atnācis paskatīties uz šo lielo, spēcīgo pasauli, skatoties no "septītajām debesīm".
Ļoti apbrīnoju diriģentus, kā viņi tādas cilvēku masas var saturēt kopā. Protams, tā ir profesionalitāte. Smags, fizisks darbs un savstarpēja sapratne. Tur arī jābūt talantam, lai tikai ar rokas vēzienu dabūtu tik jaudīgu skanējumu, kas aiziet līdz katra cilvēka sirds artērijai, un viņš jūtas laimīgs.
Tā kā man patīk saksofons, tad manu uzmanību piesaistīja puisis, kas tik sirsnīgi, azartiski spēlēja, ka viņa radītās skaņas iekrita sirdī. Tas, izrādījās, ir Cepīša audzēknis Roberts Gotlaufs, kas izmācījies un atgriezies dzimtajā pusē, kur turpina un bauda Cepīša ieguldītos darba augļus, jo dziesma un mūzika nemirst. Tā plūst un plūst kā upe, kurai sākums ir, bet beigas nekad nebeidzas.
Es ieteiktu ar šādu koncertu aizbraukt uz Ukrainu un ieroču vietā ar mūzikas skaņām svešu zemju iekarotājus nolikt pie zemes. Un katram uzdāvināt baltu stabulīti, no kuras skanētu tikai mīlestības, ticības, cerības un miera melodijas.
Turēsimies visi kopā
Tā kā bites vienā stropā!
Mums izdosies! Būsim vienoti!
11.11.2025.