(Turpinājums no 19., 23. oktobra numura)
„Patiesībā Poruka bālie zēni nebija manā gaumē. Es nebiju sapņotājs. Savādā kārtā vistuvākais literārais tēls man kļuva kāds necila autora tikpat necils puika – Sudrabu Edžus Dullais Dauka. Kāpēc? Tas puika domāja. Viņam bija pašam sava galva, kā ļaudis teica – dulla. Varbūt, bet tomēr pašam sava. Tās pašas "savas galvas" dēļ mani skolā saukāja par Dullo Dauku", grāmatā atceras Vilis Lapenieks.
„Lielā attāluma dēļ biju spiests visu nedēļu pavadīt skolā. Trūcīgie apstākļi nepieļāva piedalīties kopgaldā. Iztiku ar līdzpaņemto sauso barību – klaipu maizes, biezpienu, šķēlīti žāvēta speķa un taukšķētiem zirņiem. Viena svārku kabata man bija rezervēta tikai zirņiem. Ar laiku kabatas odere bija tā piespeķota, ka tur varētu ieliet pat ūdeni un tas netecētu cauri.
Daudz, daudz gadus vēlāk, kad biju jau teātra režisors un iestudēju Blaumaņa "Skroderdienas", kāds no jaunajiem aktieriem mēģināja ieskaidrot, ka pastalas gan mūsu izrādē nebūtu rādāmas. Tādus apavus, varbūt, kādreiz esot valkājuši mūsu senči klaušu laikos, taču ne jau nu vairs tagadējā paaudzē. Kad pastāstīju, ka līdz pat savām vidusskolas gaitām es pats cita apava nemaz nepazinu, kā tikai pastalas, viņš to uzskatīja par labu joku. Es arī gribētu, kaut tas tiešām būtu bijis tikai joks.
Draudzes skolā grauzdams zirņus, par tālākām izglītības gaitām nemaz nesapņoju. Bet tomēr iznāca tā, ka pēc skolas beigšanas ar labāko liecību mans vecais skolotājs Delle bija tikmēr apstrādājis manu māti un mūsu radus, ka kādā jaukā dienā mani vienu iesēdināja Gaujas stacijā (Jaunpiebalgā) vilcienā, lai braucu uz Rīgu skolā. Tā sākās manas pastāvīgās dzīves gaitas 18 gadu vecumā.
Ceļā man blakus apsēdās vēl viens tāds bēdu brālis. Arī teicās braucot uz Rīgu un iestāšoties vidusskolā. Toreiz biju dumjāks kā zābaks un nekā nezināju ne par Rīgu, ne turienes skolām. Mans ceļa biedrs bija drusku gudrāks un teica, ka esot pieteicies 1. Rīgas pilsētas vidusskolā. Tā esot zēnu skola. Lai nākot tik viņam līdz un arī mēģinot turpat tikt iekšā. Tā arī darīju. Mani pieņēma. Tas izpalīdzīgais puisis bija mans vēlākais draugs dzejnieks Leonīds Breikšs."
Te nu man, kā šī raksta autoram, ir jāapstājas. Jums jāzina, ka jaunībā es esmu bijis draudzībā ar dzeju. Man vēl šobrīd ir saglabājušās no laika zoba nesabojātas, tikai lappusēs izirušas dzeju lappuses priekškara laika skolnieku kladēs. Es negribu pārmest latviešu valodas skolotājiem, bet es uzskatu, ka pašlaik dzejnieku mums vispār gandrīz nav.
Leonīdu Breikšu komunisti apcietināja un nogalināja jau pirmajā valdīšanas gadā – Baigajā gadā. Taču viņa dzeja ir mūžīga, skaista un varena. Viņa dzeju "Svēts mantojums" daudzi dzied kā himnu:
Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai,
Un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt,
Lai mūžu mūžos zelt un plauktDievs ļauj tai
Un saulei liek pār mūsu druvām līt.
Te tēvu tēvi sviedros vagu dzina,
Šī saule pirmā svētījusi mūs,
Lai takas tās, ko pirmais solis mina,
Reiz gaitā pēdējā redz ejam mūs.
Nekur virs zemes neapsveiks tik silti
Vairs mūs neviens, kā apsveic druvas šīs,
Gar kurām augšup slejas bērzu ciltis
Un liepas šalcot veras debesīs.
Pār visiem svētumiem, ko sirdī nesam,
Lai šo ikviens sev pirmā vietā liek:
No zemes šīs mēs izauguši esam,
Mums šajā zemē galva jānoliek.
(Turpinājums sekos)
26.10.2018.