(Sākums 19. oktobra numurā)
Teikt, ka Viļa Lapenieka bērnība ir bijusi grūta, ir par maz sacīts. Viņa bērnība bijusi smaga, pat ļoti smaga. Lūk, viņa stāstījums: "Jāsāk gandrīz vai ticēt, ka tieksme pēc sava kaktiņa un stūrīša zemes latviešiem ir iedzimta. Kā gan citādi lai izskaidro, ka mani vecāki pēkšņi pameta biedrības māju ar visu bufeti un iepirka zemes gabalu vienā no visbagātākajiem stūrīšiem pasaulē – "Mandžūrijā". Tā visā apkārtnē saukāja apgabalu kaut kur dziļi, dziļi mežā. Tā gan nebija nekāda zeme, bet viena vienīga postaža. Vietējais barons bija izcirtis visus derīgos kokus, bet zarus un galotnes atstājis zemē neizbrienamā lūžņā.
Šo postažu no barona nopirka kādi 20 vai 30 zemes kāri kalpu ļaudis ar cerībām tur kādreiz iekopt mājas. Starp tiem trakajiem bija arī mans tēvs. Tais brikšņos nebija nekā – ne māju, ne pļavu, ne tīrumu, pat ne ceļa uz ārpasauli. Toties bija gan odu un dunduru miljoni gaisā un visādi mūdži uz zemes. Mūsu pirmā apmetne bija vienkārši kriju būda (krija – vienā gabalā nolobīta egles miza).
Līdz rudenim ar radu palīdzību tikām gan pie kūtiņas govij, sivēnam un pāris aitām, bet pie īstas mājas sev pašiem tomēr netikām. Talcinieki uzcirta nelielu guļkoku mitekli, kur pat grīdas nebija. Nebija arī akas. Tāpēc viss ūdens, kā lopiņiem, tā pašiem, bija jānes no tuvējās upītes. Vasarā vēl nekas, bet ziemā, kad upīte aizsala un ūdens izsīka, bija jākausē sniegs.
Ļaudis iedomājas, ka elle atrodas kaut kur dziļi pazemē. Diezin vai tā būs? "Mandžūrija" bija elles priekštelpa, tad taču arī pašai ellei kaut kur tuvumā vajadzēja būt.
Lai nelaime būtu pilnīga, izcēlās pasaules karš. Manu tēvu iesauca jau pirmajā gājienā, un tur viņš arī palika. Mēs palikām vieni paši savā Dieva atstātajā "Mandžūrijā": dūšīga māte ar diviem maziem puikām. Tā kā bija karš, tad daudz kas aptrūka. Vispirms, protams, aptrūka naudas. Bez tam, veikali bija tukši. Maize bija tik reta manta, ka bieži to neredzējām dienām ilgi. Māte ar ratiņu vērpa pagasta lielajiem saimniekiem linus un dziju. Par to kā samaksu saņēmām maizi. Žēl tikai, ka to nevarēja ēst, cik gribas, bet tikai tik, cik māte katram iedalīja.
Latviešiem ir teiciens – suņa dzīve. Tāda tiešām ir. Savā bērnībā es pats ar to iepazinos. Lai kaut cik atvieglotu mūsu stāvokli, mani kā vecāko dēlu (8 gadu vecumā!) nodeva peļņā, salīga pie kāda saimnieka par ganu.
Bet lai nu šā vai tā, savās ganu gaitās nopelnīju kārtu vadmalas drēbēm, pastalas un ēdamo, lai pa ziemu varētu iet skolā. Tā bija Liezēres draudzes skola, ar kuru saistījās arī dzejnieka Plūdoņa jaunības dienas. Viņš tur bija skolotājs. Tur savā laikā gāja skolā arī Jānis Poruks, un par šo skolu viņš vēlāk sarakstīja savus smeldzes piesātinātos stāstus: "Kauja pie Knipskas" un "Romas atjaunotāji". Nekad neesmu varējis bez uzbudinājuma šos Poruka tēlojumus lasīt. Cibiņa vietā es arvien redzu sevi. Man pat kabatas naža nebija. Un kas gan tas par puiku, kuram nav sava "fiskara"?"
(Turpinājums sekos)
23.10.2018.