Tā kā pēc mana raksta 5. decembra "Starā" – "Novembris" (laikapstākļu novērojumi) saņēmu piebildes un jautājumus par degšanu, kas rada piesārņojumu, uzskatu, ka ir vērts šai tēmai pievērsties nopietnāk, jo par to parasti neraksta.
Kopš neatminamiem laikiem mūsu senči, lai sasildītos un pagatavotu maltīti, kurinājuši ugunskurus. Tāpat – arī kopš neatminamiem laikiem – cilvēki uzturējās dūmistabās un – nekas – pacieta. Vēl iepriekšējā gadsimta sākumā, nemaz nerunājot par agrākiem laikiem, parasti gandrīz vienīgais gaismas avots istabā bija skalu uguns. Atradu mājas bēniņos tādu metru augstu istabas vidū uz grīdas liekamu metāla statīvu – skalu turētāju.
Kas ir degšana? Degšana, organisko vielu pūšana un gremošana – tie visi ir līdzīgi procesi, kuros sarežģītās vielu molekulas saskaldās to uzbūves sastāvdaļās – atsevišķos atomos un atomu grupās. Visātrākais no šiem procesiem, protams, ir degšana, kad (īpaši, ja vielas ir šķidrā vai gāzveida stāvoklī) viss notiek ļoti strauji, izdaloties lielam siltuma daudzumam.
Degot visizplatītākajam videi draudzīgam un visbiežāk lietotajam kurināmajam – malkai, rodas ūdens un ogļskābā gāze, pāri paliek nedaudz pelnu. Ja kurināmais vēl nav pilnībā sadedzis, ir nepietiekama gaisa – skābekļa pieplūde, pāragri aizvērts krāsns aizbīdnis – šīberis, tad rodas inde – tvana gāze. Caur nepilnīgi noslēdzošām krāsns durtiņām vai caur kādu spraudziņu krāsnī tvana gāze var iekļūt telpā un veikt savu posta darbu.
Dedzinot virtuvē gāzi, kas sastāv tikai no oglekļa un ūdeņraža, arī veidojas tikai ogļskābā gāze un ūdens. Tāpēc virtuvē, kā likums, vienmēr, īpaši pēc ilgākas darbošanās ar gāzes plīti, gaiss būs mitrs, pat ļoti mitrs un skābekļa vietā – pārmērīgs ogļskābās gāzes daudzums. Tāpēc gāzes plīts lietošana jāsaista ar obligātu ventilāciju un vēdināšanu, jo sabojātais gaiss jāaizvieto ar svaigu no ārienes.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 22.12.2009.
Autors: ILMĀRS PURIŅŠ