„Rakstu pirmo reizi, bet pa TV aicināja, lai iesūta aprakstu par varoni 2007. gadā. Dzīvoju Ošupes pagastā, man jau ir 81 gads. Zinu tikai to, ka „Latvijas lepnumam" vai „Latvijas varonim 2007" nominēto cilvēku vidū noteikti ir jābūt Intaram Zariņam, kas dzīvo Lubānā.
Viņš, nedomājot par savu dzīvību, ir izglābis divus cilvēkus, kas slīka Lubāna ezerā pagājušā gada Ziemassvētku dienā. Ošupes pagastā mums reizi mēnesī iznāk „Klānu Vēstis", un tur bija rakstīts par šo cilvēku. Aizsūtu arī „Stara" lasītājiem šo nelielo aprakstu, jo gribētu, lai to izlasītu vairāk cilvēku. Lai Dievs svētī katru dienu, katru mirkli mūsu dzīvē, darot mūs tādus, kas arī citiem nestu svētību, mīlestību un mieru. Lai Dievs mums vienmēr ir sargs un palīgs. Ar prieka asarām pateicos Intaram, bet lūdzu manu vārdu neminēt.
Izglābtie ir Indrānu ciema iedzīvotāji Maigonis Vanags un viņa dēls Agnis."
Intars, glābējs,
bij klāt!
25. decembrī Latvijas iedzīvotāji pa radio un televīzijā „Panorāmas" laikā titros uzzināja satraucošu ziņu – Lubāna ezerā izglābti divi vīrieši.
Tas notika 24. decembrī ap vieniem pēcpusdienā. Maigonis kopā ar savu dēlu devās Lubāna ezerā pēc loma Ziemassvētku galdam. Brauca ar motorlaivu. Neraugoties uz silto laiku, ezerā ūdens tomēr vietumis bija aizsalis, kā rezultātā, saskaroties ar ledu, laivai vidū pārlūza dēlis. Laiva pildījās ar ūdeni. Maigonis, nezinādams, ko iesākt, zvanījis Lubānas glābšanas dienestam un savam draugam Intaram Zariņam, lūdzot pēc palīdzības.
Lūk, ko par notikušo pastāstīja Intars: „Tajā dienā atrados savā lauku mājā „Daudzenānos". Piezvanīja Maigonis un izdvesa trīs vārdus: „Slīkstam, brauc palīgā!" Daudz nedomādams, braucu. Pa kanāla malu neko redzēt nevarēja, kaut gan aptuveni zināju, kur atrodas slīcēji. Aizbraucu līdz novērošanas tornim, uzskrēju augšā un pamanīju apmēram puskilometra attālumā laivu. Labi, ka tuvumā atradās kāda pieķēdēta laiva. Pārsitu ar cirvi ķēdi, pēc tam ar mašīnu aizvilku laivu līdz ūdenim pret notikuma vietu un airēju palīgā. Bija grūti, jo arī mana laiva izrādījās caura. Taču tajā brīdī par to nedomāju, darīju visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu. Tad es arī viņus ieraudzīju. Laiva jau bija pilna ar ūdeni, 1960. gadā dzimušais Maigonis stāvēja līdz galvai ūdenī, turēdams pie laivas motoru, lai nenogrimst, bet septiņpadsmitgadīgais dēls stāvēja turpat netālu, turēdamies pie sausiem krūmiem.
Maigonis bija gandrīz nemaņā, vien pateica, lai glābjot dēlu. Vispirms savā laivā ievilku dēlu, pēc tam Maigoni ar visu motoru. Abi bija tā pārsaluši, var teikt, sastinguši no aukstā ūdens, ka turpat arī „atslēdzās". Kad bijām pusceļā, atbrauca Lubānas glābēji, diemžēl – bez ekipējuma slīcēju glābšanai, un ātrā palīdzība. Kad līdz krastam bija palikuši grūtākie 50 metri, ieradās Madonas glābēji, kam līdzi bija vismaz laiva.
Zvejnieku glābšana ilga apmēram stundu, taču aukstajā ūdenī viņi varētu būt bijuši krietni ilgāku laiku. Dēls vēl kaut ko saprata, un varēja dzirdēt čukstus: „Tēti, nemirsti, turies!"
Tas viss bija kā murgs. Tajā brīdī pats neko nejūti, prātā ir tikai viens – palīdzēt, par sevi nedomājot."
Cik labi, ka ir cilvēki, kas nebaidās un cenšas palīdzēt. Paldies Intaram, ka ir izglābti abi nelaimīgie zvejnieki! Lai Tev Dieva svētība!
Žēl, ka šajā gadā jau nominēti cilvēki balvai „Latvijas lepnums". Intars noteikti ir šāda titula cienīgs. Bet nekas nav nokavēts, jo šāds konkurss gan būs arī nākamgad.
Avots: („Klānu Vēstis", INĀRA BALTĀ)