Pirms nedēļas agrā rītā sēdēju autobusā, lai dotos mājup. Līdz autobusa atiešanas brīdim bija tikai pāris minūšu. Skatoties pa logu uz autobusu apgriešanās laukumu, manu uzmanību piesaistīja pelēkā lietusmētelī tērpta „bitīte" pie šopavasar ierīkotās puķu dobes ceļā pirms tiltiņa Blaumaņa ielā uz pilsētas centru ar plastmasas tīkliņu rokās.
Viņa, vērīgi lūkojoties uz visām pusēm, vairākkārt apriņķoja skaisto puķu dobi. Pārredzamība viņai bija izdevīga, jo skolēni no rīta vairs neplūst no autoostas, arī autobusu stāvlaukumā nebija, kas varētu aizsegt skatu uz gājējiem. „Bitītei" bija iepatikušies ne ziedi puķu dobē, bet gan krāšņie griķīšu stādi sarkaniem ziediem, un viņa centās tos iegūt, pārkāpjot noteikumus un apļojot ap puķu dobi pa zālāju. Tad arī pa vienam ik pēc brīža ziedošie griķīšu stādi nonāca viņas maisiņā. Ģimenei un kaimiņienēm varēs lepoties, ka par brīvu dienas laikā iegādājusies skaistas puķes. Pārliecināta, ka neviens neredzēja. Bet redzējām, un lai sirdsapziņa liek tos atgriezt atpakaļ! Žēl, ka nebija fotoaparāta, kas tomēr maz līdzētu 100 m attālumā. Bet stādiņu skaits maisiņā auga.
Autobuss devās ceļā. Nākamajā dienā, ejot no autoostas uz pilsētas centru, pārliecinājos, ka puķu dobē trūkst četru stādu. Vai būs jāsargā Madonas skaistās puķu dobes? Ja daiļdārznieces zinātu par tādu iztrūkumu, būtu robus jau aizlāpījušas. Vai „bitīte", domādama, ka neviens to nav redzējis, kļūs ieguvēja?