Jāņi!
Kāda savāda burvība šajā vārdā! Grietiņai sirds pacēlusies līdz pat saulgriežu laika lietus mākoņiem un vēl augstāk. Dabā viss sazēlis, sakuplojis, saziedējis, piebriedis un gaida. Ko? Neviens to nezina. Zinās rītdiena. Šodien Zāļu diena. Līdz rītdienai vēl priekšā visa nakts. Nomoda nakts.
Meitene savijusi pļavu ziedu vainagus, sakarinājusi istabā pie sienas, bet pašai gaišās matu sprogas apņem baltizaļš vijums no jasmīna.
„Mammu, es šovakar iešu pie krustmātes līgot," viņa, apgriezusies uz vienas kājas, paziņo mātei un, tās jautājošo skatienu pamanījusi, turpina: „Krustmāte teica, lai es aizejot."
Vēl neapjaustas laimes apņemts, meitēns draiski un bezbēdīgi aizspurdz kā putns pāri kalnam uz kaimiņmājām pie mātes māsas.
Ir nakts. Līgotāji jau nolūzuši, bet Grietiņa ar krustmāti sarunājušas, ka reizi par visām reizēm beidzot jāierauga, kā rītiņā saulīte rotājas. Nokopušas galdu, kas bija uzklāts līgotājiem ārā, logu priekšā pie kupli sazieduša jasmīnu krūma, apsēžas pie tā un abas rauj vaļā visas galvā saturētās ziņģes.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 20.06.2014.
Autore: OLGA DUNDURE
AGRA VECKALNIŅA foto