Vai jūs būsit tik spēcīgi un varoši, ka varēsit cīnīties pret to melno baru, kas klīst apkārt un visu jauc? Jau pirms pāris gadiem Visvaldis Lācis arī nostājās pret to, bet viss ir tāpat.
Man arī ir grūti dzīvot, ja nevaru neko sev laukos izaudzēt. Mežacūkas visu izposta, dārzu trešo gadu apēd. Man tikai paliek sīkie un sagrauztie tupenīši. Ja gribi – ēd, ja ne – ciet badu. Vienā naktī viss tīrums ir melns, kā nekas nebūtu bijis. Pavasarī nopirku žogu, domāju, nu jau būs aizsargbarjera, bet velti. Mežacūkas apēda pusi kartupeļu, labi, ka vēl palika bietes un burkāni, laikam no tiem kartupelīšiem bija pilns puncītis. Bija tikai septiņas vadziņas. Ar tādu mazu zemes pleķīti grūti izdzīvot, bet vairāk nevaru sastrādāt. Kādus četrus gadus katru rudeni, kamēr nav sniega, ir izrakts viss apkārt mājai, arī ogulājus izrok līdz saknēm. Dažreiz pat divas reizes. Visa logu priekša ir izrakņāta, tikai durvju priekša paliek neskarta. Neesmu redzējusi nevienu pagalmu, kas būtu tā izpostīts.
Ruksīšus nemedī. Laikam nebūs arī tāda spēka, kas viņiem pavēlēs dzīvot tikai mežā. Varētu jau rakstīt daudz un gari, bet tam visam nav nozīmes. Es tikai papīram izkratu sirdi, lai paliek vieglāk.
Autore: BIRUTA VĀVERE
no Lubejas puses "Dobuļiem"
P. S. Nupat atkal mežacūkas katru nakti nāk un visu izrok. Izraka ceļu jau trešo reizi un arī zemenes.