Vai visos bebru aprakstos to autori raksta: "… bebri ceļ aizsprostus, tāpēc paaugstinās ūdens līmenis un pārpurvojas zemes lauksaimniekiem un mežsaimniekiem…" Tiek uzsvērts arī posts, ko bebri nodara, apgraužot kokus mežaudzēs un arī apdzīvotās vietās – cieš augļu koki un dekoratīvi stādījumi. Tas arī viss. Pateikt tikai to nozīmē noklusēt pašu būtiskāko par bebriem.
Bebrus rūpīgi pētu kopš 1990. gada, tāpēc man ir arī citādi novērojumi un secinājumi.
Bebri ir nenogurdināmi zemes racēji. Tiem nemitīgi vajag kaut kur kaut ko rakt. Ja vien ir kaut cik izteikts krasts, tiek raktas alas un atkal alas. Tiek veidoti neskaitāmi kanāli ērtai peldēšanai un koku zaru un stumbru pārvietošanai. Taču tas viss ir tikai "aisberga" redzamā un apjaušamā daļa. Bebri savu mītņu tuvumā rok garum garus tuneļus. No augšas (virspuses) skatītājam nav redzams nekas, jo tunelis vienmēr klāts ar parastu augošu zaļojošu zāli – tunelis ir zem velēnas. Šādas vietas ir bīstamas cilvēkiem, lielajiem mājdzīvniekiem, nemaz jau nerunājot par traktoriem. Bebru vietās nevajadzētu ne soli spert bez divmetrīgas noasināta koka
maikstes.
Patiesība ir tāda, ka šādas bebru apgūtas zemes platības ir gan bīstamas, gan pašreiz neizmantojamas, gan neizmantojamas arī nākotnē, jo – ar kādām metodēm var likvidēt bebru kanālus, bet it īpaši – sevišķi bīstamos tuneļus.
Gribu pievērst īpašu uzmanību problēmai, ko bebri ir nodarījuši Latvijas zivsaimniecībai. Bebri zivis neēd, ūdri gan.
Visā Latvijā vienmēr un visur (līdz šai neatkarībai) rūpīgi sakopa ūdenstilpju krastus, medīja ūdrus un bebrus. Ūdru bija pavisam maz. Turklāt ūdri ir pavisam slinki alu racēji. Pavisam grūti šiem nedaudziem palikušajiem ūdriem klājās ziemās – vajadzēja mēģināt kaut kā pārziemot – šur tur straujāku upīšu krastos, kur bija neaizsalušas vietas.
Tagad… Tagad upju, upīšu, grāvju un pat ezeru krasti izraibināti visur esošām visdažādākajām bebru alām. Ūdriem ir, kur izvēlēties. Ērta un pat komfortabla kļuvusi klejotājdzīvnieku ūdru dzīve! Nu ūdri ziemo pat ezeru krastos. Šāds stāvoklis izveidojies tikai bebru alu dēļ.
Ūdenstilpju pielūžņotie krasti cilvēku saimnieciskās darbības apsīkuma dēļ, ūdru medību aizliegums, dabisko ienaidnieku iztrūkums, visur esošo paslēptuvju – alu – pārpilnība radīja strauju un arvien pieaugošu ūdru populācijas pieaugumu.
Taču dabā viss ir saistīts. Ūdri kļuvuši par postu dīķsaimniecībām un mazākiem ezeriem. Spriedelējumi par vēžu un zivju atkal ieaudzēšanu mazākās upītēs ir tukša runāšana. Īpaši ūdri (arī ūdeles) iznīcina gandrīz visas zivis, sevišķi postoša to ietekme ir upīšu mazūdens periodos.
Sāpīgākais ir tas, ka visi šeit minētie procesi iet plašumā, stāvoklis pasliktinās. Daba nemīl tukšumu. Daba izmanto vismazākās iespējas. Ja ir vajadzīgie apstākļi, procesi var notikt un arī notiek strauji.
Šis tas par bebriem Rīgā (un citās pilsētās). Nu nevajadzēja gan ļaut bebriem apmesties arī Rīgā! Pilsētas plānā nepieciešams precīzi (savai lietošanai) atzīmēt visas alas, visus tuneļus (dabā pielikt brīdinājuma zīmes – bebru tunelis)… veikt pilnu inventarizāciju (ir izdarīts?).
Par piebarošanu. Neder apvītuši zari. Zari cērtami noteiktā mēness fāzē un pat noteiktās diennakts stundās. Piebarošanai (un pievilināšanai) ļoti noder, bet tikai daži (un lēti) pārtikas produkti.
Ir metodes, kā vienkārši un humāni panākt, lai bebri pamestu savas alas un paši dotos prom.
28.01.2020.