Dzimtās Lazdonas kalniņā sirmā
Joprojām stāv mana skoliņa pirmā.
Un, kaut arī sirmais vecums ir klāt,
Bērnības atmiņas sapņos vēl nāk…
Mēs bijām pēckara bērni, kas sanāca 1. klasītē. Lielākā daļa bijām no nabadzīgām ģimenēm, ģērbušies ļoti trūcīgi no galvas līdz kājām. Bija arī izņēmumi – turīgo atvases, pret kuriem skolotāji izturējās ārkārtīgi laipni, atšķirībā no mums, kalpu bērniem.
Sevišķi izcēlās skolotājs Vā-
liņš – matemātiķis. Viņa stundās ne viens vien mirka asarās no viņa lineāla sāpīgajiem sitieniem pa pirkstiem. Uz skolu vairums gājām kājām no 7 līdz 10 km, toreiz nebija neviena autobusa. Bagātās atvases tika aizvizinātas zirgu pajūgos. Rudeņos vairums sēdējām klasēs basām kājām, jo tajos laikos pat galošas bija luksusa prece. Kad sāka piesalt, tad nu – kas kuram bija… Toties slimojām reti, bet, kad slimojām, tad visa skola ar masalām, cūciņām un citām tolaik aktuālām slimībām. Bet katru septembri ar milzīgu prieku sanācām kopā skolas solos, uz kuriem smaržoja jaunās grāmatas.
Pavasaros apkārt skolai smaržoja ceriņi, no kuriem reibām kā negudri. Ziemās uz savām somām vizinājāmies no skolas kalniņa, ka sniegs vien putēja.
Skolotāji mainījās. Tā sākās Adīnas Ķirškalnes laiks. Sirsnīga draudzene viņai bija Elza Rudenāja, kura pasniedza arī vācu valodu, kas mums vairumam nepagalam nepadevās. Skolotāja arī bija pretimnākoša, ļāva mums viņas stundās krāmēt šķūnītī malku. Tas bija direktores Zentas Kronītes, vēlāk Genovevas Tidemanes laikā.
Toties skolotājai Kļaviņai bija viegli, jo mēs jau bijām ar krieviem "atšķaidīti". Uz vidusskolu aizgājām slikti "vācieši", bet labi "krievi".
Ķirškalnīte mums "iedēstīja" mīlestību pret visu latvisko un romantisko. Viņas laikā pie mums bieži viesojās Mirdza Ķempe, Jānis Sudrabkalns un citi dzejnieki un rakstnieki. Arī aktieri mums bija bieži viesi. Es biju visur klātesoša, jo Ķirškalnīte mani ļoti ieredzēja. Man pareģoja spožu aktrises karjeru vai dziedātājas. Nesanāca ne viena, ne otra, kļuvu vienkārši sieva un māte.
Skolu beidzot, gauži raudājām, ka jāšķiras. Ceļamaizei bija mūsu audzinātājas Ķirškalnītes vārdi:
"Ai, mūsu mīļā, gaišā, spodrā skola,
Nu jaunos ceļos taviem bērniem gaitas ies,
Nekad tu neaizmirsti mūs, tāpat mēs tevi,
Lai tavā gaišumā sev spēku smeļamies."
Lai kā dzīvē gājis, taču Lazdonas skolā iegūtais garīgais mantojums un zināšanas vienmēr palīdzējušas.
Laiku apturēt nevar, var tikai tam piemēroties un iet līdzi. Jācer, ka pārmaiņu vējos baltā ēka kalniņā starp ezeriem pārtaps par nozīmīgu un vajadzīgu objektu. Paaudžu atmiņā tā vienmēr paliks Lazdonas skola.
MARIJA LAURE (bij. MILKEVIČA)
Bērzaunē
7.03.2023.