Gribas izteikt arī savu sāpi un izjūtas, kuras piedzīvoju, vairākas reizes pat darot sev galu, taču tas augšējais kaut kā neļauj aiziet no dzīves un saka: pagaidi, vecmāmiņ, vēl neesi redzējusi visus 9 mazbērnus un 6 mazmazbērniņus, izņemot to, ka noadu kādu siltu zeķīšu pāri; arī sūtīšana dārga.
Nokļuvu caur sociālo darbinieci arī Barkavas pansionātā, ne ilgi, 10 dienas, jo nebija līdzekļu, ko samaksāt, pensija tikai 261, bet maksa pie 450.
Uzreiz atbilde – bērni, bet tiem arī ir savi bērniņi. Vecākā meita uzaudzinājusi 5 bērnus, jaunākā šogad beidz 12. klasi. Vēl arī tie 5 viņas mazbērniņi gaida omīti, kura pati šogad iet pelnītā pensijā. Vidējā ir 2. grupas invalīde un ir arī no manis atteikusies. Jaunākā ir lielā dzīvokļa kredīta slogā, un arī meitiņa jāskolo.
Tā arī notiek, kā "4. studijā" tika rādīts, ka viena meiča ar ragaviņām ved vectētiņu uz mežu… Vai tiešām šie vecīši, strādājot no agras bērnības līdz vecumam, pie 80 gadiem neesam neko vairāk nopelnījuši? Klausoties dziesmu – "Sēž vecais skroderis uz Ventas krasta… bet bērni katrs savā pusē jaunas ligzdas vij"…
Iespēju robežās jau arī bērni atceras. Cik var. Bet sāpīgi ir, ka nebija rocības, lai aizbrauktu pie abiem mazdēliem sveikt kāzās – nu tālu – kur Madona un kur Talsi, Saulkrasti.
Lai viņiem veicas un dzīvo saticīgi un laimīgi!
Arī mazmeitiņa atsūta katru mēnesi zālīšu naudiņu.
18.06.2019.