Ir Adventa laiks. Klusu pārdomu un atmiņu laiks. Esmu beigusi aktīvās darba gaitas un mainījusi dzīvesvietu no Vidzemes jūrmalas uz Madonas rajonu. Šobrīd ir vairāk brīva laika.
Protams, ir jau televīzija, grāmatas, laikraksti un rokdarbi, bet ir brīži, kad domas ne tikai atgriežas pagātnē, bet "grozās" arī ap tagadni. Cenšos padomāt arī par nākotni.
Piemēram, mūsu dienās jaunieši (un ne tikai) brauc strādāt uz citām valstīm. Tas būtu labi, ja vien – uz laiku. Pastrādātu, papelnītu, paskatītos pasauli. Ja vien neteiktu: "Es to Latviju pametu un braucu prom." Griež ausīs šādi vārdi, un iesmeldzas sirds. Mēs jau arī jaunībā braucām gan strādāt, gan pēc romantikas, "taigas smaržas" un "ugunskura dūmiem" uz Neskartajām zemēm, uz Sibīriju, uz BAM-u. Es – kopā ar ģeologiem uz Jakutiju, Magadanas apgabalu, Čukotku. Bet Latviju mēs nepametām. Pat domās ne. Tā bija jakutu, čukču, evenku dzimtā zeme, bet mūsu – Latvija. Gribētu nedaudz pastāstīt par to laiku.
Galējie Ziemeļi
"Ir tikai viena patiesa greznība – cilvēciskas attiecības starp cilvēkiem." Šos Antuāna de Sent-Ekziperī vārdus ierakstīju savā vecajā piezīmju grāmatiņā laikā, kad pirmo reizi dzīvoju un strādāju Galējos Ziemeļos, Jakutijā, Oimjakonas rajonā. Pirmo tādēļ, ka pēc tam bija otrā un trešā reize.
Pirmoreiz braucu uz turieni, par grūtajiem un bargajiem apstākļiem zinot no lasītā un dzirdētā. Vēlāk – skaidri zinot, ko nozīmē 10 mēnešu gara ziema ar aukstumu, kas sasniedza pat -72°C, ar polārajām naktīm, ar tādu atrautību no "lielās pasaules", kā tas bija Čerska kalnu grēdā. Tur vienīgie sakari bija rācija, vienīgais transports – helikopters, bet vairākus mēnešus nebija pat tā. Tomēr atkal un atkal sev darbavietu izvēlējos tieši tur.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 18.12.2008.
Autore: DZINTRA RIEKSTIŅA
Foto no personiskā arhīva