(Sākums 25. un 27. novembrī)
Tikšanās kalnos
Vienā tādā ogošanas reizē satikāmies ar lāci „aci pret aci". Skatos, kaut kas milzīgs parādās aiz avenājiem. Un pēc brīža, ar priekšķepām uz akmens atspēries, parādās lācis! Liels, melns, ar skaistu baltu krūtežu. Tas bija tik tuvu, ka redzēju gan viņa zobus, gan sarkano mēli. Aiz pārsteiguma stāvu, skatos. Mute vaļā laikam arī man. Tā labu brīdi apskatījām viens otru. Pirmajam interese zuda lācim. Viņš tā paskaļi nosēcās, sapurināja galvu, tad lēnītēm nocēla savas spalvainās ķepas no akmens un nesteigdamies aizgāja. Biju dzirdējusi, ka lāči vasarā miermīlīgi, jo labi paēduši, tomēr tajā dienā atgriezos mājā ar vienu pilnu, bet otru nepilnu spaini aveņu.
Tik dažādās ziemeļu bagātības
Avenēm sekoja jāņogas. Gan sarkanās, gan melnās upju jāņogas. Pie mums sauktas – upenes. To arī bija daudz. Vārījām ievārījumus, spiedām sulu, taisījām sīrupus un želejas. Kad augustā sāka dzeltēt un krist lapas, braucām brūklenēs. Tās bija vienīgās ogas, pēc kurām vietējo jakutu vadībā braucām ar transportu. Ogas auga lēzenāko sopku virsotnēs. Piekājēs auga koki, krūmi, augstāk – tikai pundurkociņi. Bet vēl augstāk – tikai akmeņainas šķembas, starp tām – brūklenājs. Mētras un lielas, lielas ogas, kā mūsmāju dzērvenes. Kad spaiņi pilni, varēju pavērot apkārtni. Vareni! Cik tālu sniedzas skats – dzeltējošas lapegles uz zemākām un augstākām sopkām. Lejā kāda zilgana upes lentīte. Un atkal rodas tāda cilvēka mazumiņa un dabas varenuma un bezgalības izjūta. Brūklenes vienkārši bērām muciņās. Braucām un vācām, cik atļāva brīvais laiks un laikapstākļi. Ziemā noderēja morsam, pīrāgiem.
Tikmēr bija nogatavojušās arī zilenes. Zils, vienkrāsains lauks, jo lapas jau nobirušas, palikušas tikai ogas. Ļoti veselīgas ogas. No ogām vēl jāpiemin savvaļas vīnogas, bet tās gan bija ēdamas tikai tad, kad „uzsita" pirmais saliņš. Pie krājumu gatavošanas piederēja arī sēņošana.
Mūsu kalnos, pakājēs vācām sviesta beciņas. Ja jau tārpiņu ziemeļos nav, tad nav arī sēnēs. Vācām cītīgi. Kaimiņš tatāriņš, ieraudzījis mani ejam sēnēs ar spainīti rokā, prasa: „Kur liksi sēnes?" „Spainītī," saku. „Man gan līdzi ir divi maisi." Un tā arī bija prātīgāk, jo sēņu bija neaprakstāmi daudz. Marinējām, kaltējām. Iemācījos arī sālīt. Glabāti šie krājumi tika „bezizmēra ledusskapī", t. i., vienkārši āra apstākļos. Aukstums bija noturīgs, kā sāka salt, tā stiprāk un stiprāk, bez atkušņiem, līdz vēlam pavasarim.
Vitamīni ziemai sagatavoti, un atkal brīvajā laikā varēju paklaiņot pa kalniem. Zaķi jau nomainījuši pelēkos kažociņus pret baltiem, un mednieki steidzās izmēģināt veiksmi. Ja kāds stāsta mednieku stāstu: „Zāle zaļa, zaļa, zaķi balti, balti", neticiet, tā nav, tas ir no Minhauzena repertuāra. Kad zaķi balti, tad no zaļumiņa ne vēsts. Pat dzeltenīgās lapas un lapegļu skujas jau nobirušas, viss pelēks.
Vienā tādā saulainā rudens dienā draugi pierunāja arī mani līdzi ņemt šauteni. Atnesa pašu labāko, precīzāko. Arī patronsomu apjoza. Nu labi jau labi, pamēģināšu.
Norunājām maršrutu, virzienu un – uz priekšu. Izklīdām mežā. Es – pa izžuvuša strauta gultni, Žurka skraidelē blakus. Ejam. Pa reizei ieraugām kādu putnu, vāveri. Te uzreiz, nez no kurienes radies, izlec man priekšā, tieši degungalā, zaķis! Liels, balts. Apstājas. Ak tu debestiņ! Ko nu? Jāmēģina šaut. Ceļu šauteni no pleca, bet vai tad zaķis gaidīs? Mirklītis, un zaķis jau jož prom, suns pakaļ, un abi krūmos iekšā. Saucu „Zaķis, zaķis!", kā parasti darīju, kad biju tikai „dzinējs". Atskrien vīri un nu ņemas mani strostēt: „Kāpēc nešāvi? Tu taču tik labi šauj." Jā, šaut es protu, arī mērķī trāpu tīri labi, bet tas ir pavisam citādi. Mērķis ir mērķis, bet te taču gan zaķis, gan suns arī, abi skrien! Un tad tas arī bija mans pirmais un vienīgais „mednieces" izgājiens. Vairāk nekad. Nemūžam. Punkts. Līdzi jau vēl gāju. Arī nakts medībās, kad jau bija sniegs. Naktī – ar šahtnieku lampām uz pieres, bet šauteni līdzi neņēmu vairs nekad. Arī aiz žēluma pret visu dzīvo.
Pārbaudījumi turpinās
Otro ziemu jau sagaidījām godam. Namiņam, kā dēvēja mūsu vagoniņu, bija nosiltinātas sienas, grīdas dubultās, logi trīskārši, nopakotas ārdurvis un priekštelpa. Krāsniņa apmūrēta un nokrāsota balta. Ar tapetēm, atsūtītām no Rīgas, izlīmētas sienas, griesti. Piebūvēta piebūve „ledusskapim", malkai, balkons un eleganta suņu būda, siltināta un ar voiloka aizkaru durvju vietā. Kā jau priekš suņiem.
Darbā arī biju iestrādājusies. Ar pārinieci jakutieti Maiju Antipovnu satikām lieliski. Jaukto preču veikaliņā darba bija daudz. Jākrauj, jānes, jākurina, jāuzkopj. Tajā laikā jau produkti bija mērāmi, sverami, griežami un fasējami. Jāmācās valoda, lai varētu saprasties ar dažādu tautību cilvēkiem. Valoda jau viena – krievu, bet izruna! Mums viena, igauņiem cita, kaukāziešiem vēl citādāka.
Manas krievu valodas zināšanas, ko es uzskatīju par gana labām esam, pievīla mani jau pašā darba dzīves sākumā. Kādu dienu veikalā ienāk jauns gruzīnu puisis un saka: „Iedod man kaut ko siltu apakšai." Es, ilgi nedomājot, sāku likt uz letes siltās baika bikses, ko sieviešu valodā sauc par „bumbierenēm", jo, kad pārprasu „Tiešām „pantaloni"?", viņš saka „Nu jā". Tā nu lieku gan rozā, gan zaļas, gan zilas, bet viņš skatās lielām acīm un neņem. Es, tikpat lielām acīm, prasu „Nepatīk nevienas?" un dzirdu „Ha-ha-ha!". Ienākuši viņa tautieši un saka: „Laikam līgavu esi atradis, ka dāvanu pērc?" Nu pircējs, acīm zvērojot, man uzsauc: „Erikovna, to es tev nepiedošu!" un pa durvīm ārā. Es arī satraucos un lūdzu tos tautiešus paskaidrot, ko es tādu izdarīju. Viņi mierina – tas nekas, bet man esot jāzina, ka vīrieši valkā silto veļu, kas saucas „koļsoni". Nu sameklēju tos veļas gabalus, lūdzu aiznest aizskartajam. Otrā dienā džigits ir klāt un lūdz: „Atvaino, pārsteidzos, es ne krievs, tu ne krievs, līgsim mieru!"
„Labi," saku, „līgsim ar'."
(Turpinājums sekos)
Autore: DZINTRA RIEKSTIŅA
Foto no personiskā arhīva