(Turpinājums. Sākums 25. novembrī)
Lai tādā -60°…-70° salā būtu silti, ir jākurina. Jākurina un jākurina. Lai būtu, ar ko kurināt, jāgatavo kurināmais. Tas arī aizņem gandrīz visu brīvo laiku. Īsās polāro nakšu dienas vidus stundas. Jābrien pa metriem biezu sniegu. Jāzāģē lapegles, kuras viens cilvēks knapi var vai pat nevar aptvert. Zāģi parastie, jo motorzāģu vēl nebija. Jāatgādā no kalniem mājās, atkal jāzāģē, jo buldozeri atvilka staltās lapegles visā to garumā. Un atkal jāzāģē. Ar rociņām. Un jāsaskalda. Un jāsakrauj vismaz vagoniņa lieluma grēda. Nu un tad tik kurināšana visu vakaru, visu nakti. Bet, kad atnākam no darba un ūdens traukos pārvilcies ar ledu – skaidrs, jāsāk atkal viss no gala: kurināt un kurināt. Un dzīvot varēja.
Gadījās gan man nakšņot tādos vagoniņos, kur zvaigznītes mirdzēja pa baļķu spraugām un mani garie mati piesala pie sienas. Bet tas nebija cilvēku slinkuma dēļ. Vienkārši kalnu apstākļos nebija iespējas visu laikus sakārtot.
Toties bija tēja. Stipra, karsta. Tēja bija visur. Dzēra tēju bieži un daudz. Ēdnīcās ar smalko cukuru, mājās ar ātri šķīstošo graudu cukuru, bet poligonos, pie ugunskuriem – ar karamelēm papīrīšos. Ērtības labad.
Izklaide
Pirmā ziema bija gara un barga. Bet interesanta. Jau pieminēju polārās naktis. Tad vēl ziemeļblāzmas. Oho! Tas bija kaut kas vienreizējs! Sarkanas, dzeltenas, daudzkrāsainas, viļņainas, svītrainas, mirgojošas. Visu laiku mainīgas. Skatoties likās, ka ļoti tuvu, un bija tāda nereāla izjūta. „Nu ko tu, cilvēciņ, te dari?" 2000 m virs jūras līmeņa, kalnos, aukstumā?
Tad nāca pavasaris. Pavadījām „krievu ziemu". Ir tādi svētki tur. Ar karstām pankūkām, tēju, salmu sievas dedzināšanu, vizināšanos briežu un suņu pajūgos pa aizsalušo upi. Ar rāpšanos stabā pēc balvām, ar rotaļām, dejām. Piedalās burtiski visi. Lieli un mazi, veci un jauni, visi ir laukā. Suņi pa vidu. Jautri un lieliski.
Atgriezās saule. Zeme vēl sniegā un ledū, bet saule tik silta, ka var iet bez cepures un cimdiem. Pārplūda mūsu upes: labā un kreisā Kuobahboxo, tulkojumā „Zaķa lūpa", starp kurām bija mūsu ciematiņš. Ūdens mutuļodams gāzās no kalniem. Nesa līdzi kokus ar visām saknēm, baļķus, kaut kādu drazu no kalniem. Pat smago kravas automašīnu nesa, griezdams kā tādu sērkociņu kastīti. Tāds spēks! Un tas viss mazajās, tīrajās, mīlīgajās upītēs, kur vasarā varējām pārlēkāt pāri pa akmeņiem sausām kājām.
Retās Ziemeļu vasaras
„Uzplauka" sopkas (tie ir tie paši kalni, augstāki un zemāki, bet nebeidzamā virknē, tūkstošiem kilometru apkārtnē). Dienvidu nogāzēs sniegpulkstenīši ziedēja koši violetā krāsā kā paklājs. Ātri un koši sazaļoja lapegles. Un īsā ziemeļu vasara, kas ilga vien 2-3 mēnešus (bez sniega), varēja sākties. Vietējie jokoja: „Pie mums 12 mēnešu ir ziema, pārējā laikā – vasara."
Jo, kā izrādījās, citu vasaru pat jūnijā un jūlijā sniga un bez kārtīga rudens apģērba nevarēja iztikt.
Bet mana pirmā ziemeļu vasara bija brīnišķīga. Baltajās naktīs, kurās saulīte nepazuda aiz horizonta, vien nedaudz paslēpās aiz sopkām, varēja lasīt grāmatu. Atlidoja dažādi putni, upēs bija zivju pārpilnība.
„Atradums"
Paaugās sunīte Žurka. Atradu viņu, palu ūdens nestu un brīnumainā kārtā izķepurojušos no ūdens, strauta malā. Maziņa, slapja, nosalusi, tikko atvērusi actiņas. Plaukstas lieluma radībiņa. Laikam izglābusies no jakutu medību suņu nežēlīgajām atlases pārbaudēm (bet par tām citreiz). Un ar tik mazu astīti kā diedziņš. Nu kas tas par suni? Tāds žurkulēns vien ir. Bet pamest nevaru, žēl. Atnesu mājās. Sasildīju, centos pabarot, un radībiņa atžirga. Jautra, ņipra, smieklīga un tā arī palika mūsmājās. Izauga par skaistu laikas tipa suni. Bet vārdu atstājām to pašu – „Žurka". Starp citu, krievu valodā tas nemaz tik slikti neskan. Un mēs jau arī necentāmies tulkot šā vārda nozīmi. Suņi tur bija visādi: braucamie, medību, vienkārši mājas draugi. Ne sargi, jo sargāt jau nebija ko.
Ar Žurku sākās mana mīlestība uz suņiem. Viņa bija tik saprātīga un gudra, ka ātri ieguva arī citu cieminieku simpātijas. Visas suņu gudrības apguva ātri un viegli, kā spēlēdamās. Bet tikai ar sieru un par sieru! Gaļas gabaliņš – labi, desa arī, cukurgraudiņš? Tas nu tā… bet siers! Nu par to viņa bija gatava mācīties un mācīties! Klausīt, dot ķepu, sēdēt, gulēt, balsi utt. Un tad jau arī nopietnākas lietas: atrast un atnest mednieku nošauto zaķi vai dziļā sniegā iekritušo balto irbi, kuru cilvēkam atrast ir neiespējami. Šīs iemaņas mācījām pamazām. Sākumā, skraidelējot līdzi (bez viņas jau nenotika neviena iziešana no mājas), devām nest kādu kociņu, tad – kaut ko lielāku, smagāku, par balvu dodot nu, protams, sieru. Žurka šos uzdevumus apguva tik labi, ka vēlāk nesa no veikala manis iegādāto produktu somu. Palūdzu nest uz māju, pati paliku darbā. Sunīte aiznesa, nolika uz lieveņa un dzīvoja tuvumā. Ne reizi viņa nepazuda kaut kādos suņu klaiņojumos, atstājot „posteni". Kā saprotat, suņi pie ķēdes sieti netika. Pirmkārt, nebija ko sargāt, no kā sargāt, otrkārt –
auksts. Treškārt, tā bija brīvību mīloša „tauta". Mūsējai jau gan kakla siksniņa bija, bet mēģinājumi iemācīt Žurkai kaut brītiņu pabūt piesietai beidzās ar mūsu pilnīgu fiasko. Tad bija tāda brēka! Tad bija „raudāšana", ka mums sirdis „plīsa", un Žurka atkal bija brīvībā.
Ziemeļi = medības = ziemeļi
Īstiem medniekiem bija īstajām medībām apmācīti suņi. Man un Žurkai tā medībās iešana bija vien tāda pastaiga pa kalniem. Skaista daba, skaists laiks. Pienākumi minimāli, Žurka skraida, ošņā pēdas. Nu, ja kaut ko nošauj, tad iet palīgā. Man vēl vieglāk. Es ar nūjiņu padauzu pa akmeņiem, pa kokiem, pabaidu zaķus, putnus, vāveres. Viegla mugursomiņa plecos. Lielās mugursomas ar pārtiku un citu nepieciešamo, protams, vīriešiem. Tā mēs, krietni pakāpelējuši pa kalniem, strauta malā kūrām ugunskuru, sildījām līdzpaņemtos produktus, vārījām tēju. Un teikšu tā: garšīgāka dzēriena par uz ugunskura vārītu tēju, ar īpatnējo dūmu smaržu un garšu, nav! Un palieku pie šīs atziņas vēl joprojām.
Atpūtušies ejam atkal. Ja esam aizgājuši tālāk no ciema, paliekam kādā no mednieku būdiņām. Tajās ir guļamie, krāsniņa, malka, produkti. Mums gan vienmēr līdzi bija savi, bet tas tur tā, katram gadījumam, ja nu cilvēkam tiešām nav. Bet tā, ka namiņš būtu iztukšots un vietā nenolikta malka, sērkociņi, cukurs, sāls u. c., tā nebija nekad! Neviens tā nedarīja. Tieši otrādi: kad atgriezāmies ciemā, visu, kas nebija nepieciešams, atstājām arī mēs: konservus, tēju, cepumus utt. Tāda mednieku solidaritāte man patika, likās ļoti cilvēcīga.
Bija reizes, kad nomedījām kādu zaķi, putnu. Tad arī Žurkai tika daudzveidīgāka ēdienkarte. Bet ja ne, arī neskumām. Bijām izstaigājušies pa kalniem, nolūkojuši jaunas ogu un sēņu vietas. Ziemā, kad medības bija nopietnākas, arī paši savus krājumus varējām dažādot. Jo tik garās ziemās par produktiem vajadzēja domāt nopietni. Un sākās tas jau vasarā, ogu laikā.
Pirmās parādījās avenes. Turpat tuvējo sopku nogāzēs. Ogu bija daudz. Tīras, bez neviena tārpiņa. Tas mūžīgā sasaluma viens maziņš plusiņš. Lasījām ogas gan no krūmiņiem, gan pavācām no milzīgiem, plakaniem akmeņiem, sauktiem par „valuni". Tādi m x m lielumā un lielāki. Avenes garšoja arī lāčiem.
(Turpinājums sekos)
Autore: DZINTRA RIEKSTIŅA