Atmiņu autore ir šobrīd Dzelzavā dzīvojošā DZINTRA RIEKSTIŅA,
kas, kā pati saka, ir ienācēja no Vidzemes jūrmalas puses: – Savas darba gaitas esmu beigusi. Savulaik aktīvi iesaistījos arī sabiedriskajā dzīvē – biju tiesas piesēdētāja, vēlēšanu komisijas locekle. Patlaban esmu pensionāre. Cik veselība atļauj, lasu, paknibinu kādu rokdarbiņu, paogoju, pasēņoju un šo to uzrakstu no savām atmiņām par dažādiem atgadījumiem, dzīvojot un strādājot Jakutijā, Kolimā un citviet Magadanas apgabalā Krievijā. Varbūt kādam radīsies interese arī par šīm skarbajām, bet skaistajām vietām.
Ceļā
Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigas. Citi dodas apgūt neskartās zemes, citi – būvēt jaunas dzelzceļa maģistrāles, citi vienkārši kāpj kalnos.Ģeologi pēta upes, jūras, tundras, kalnus, zemes dzīles. Meklē derīgos izrakteņus un vēl visu kaut ko. Mani draugi jau labu laiku rosās vai visos platuma grādos, un nemiera gars dīda arī mani. Gribu redzēt visu: kalnus, tundru, mūžīgo sasalumu. Izjust taigas smaržu, ugunskuru dūmus. Padoties tālo zemju vilinājumam un romantikai. A. Pahmutovas dziesmiņa „Cerība" kļuvusi ne tikai par ģeologu, bet arī par visādu citādu dēkaiņu himnu. „Spīd nezināma zvaigzne", atkal „atrauti no mājām", „kompass – cerība", „veiksme – balva par drosmi" utt. Tas viss liekas tik aizraujoši. Un beidzot izlemts! Dodos uz ziemeļiem! Uz tālajiem Ziemeļiem!
Galējie Ziemeļi
Biļete reisam Rīga-Maskava-Krasnojarska-Jakutska-Ustj-nera nopirkta. Čemodāns sakravāts. Iegādāts aitādas kažoks, vīriešu ausaine, tautā saukta „pižiks", un arī ar lielām grūtībām Rīgā atrasti velteņi. Viss šis apģērbs man mugurā, par lielu izbrīnu taksistam, kas, mani vedot uz Rīgas lidostu, kautrīgi ierunājas: „Šodien gan tikai -3°…"
Bet man priekšā tāls ceļš, un es pat iedomāties nevarēju, cik ļoti jau pēc dažām dienām noderēs šis ērmīgais apģērbs. Jau Maskavā, pārbraucot no lidostas uz lidostu, -27°, ielidojot Krasnojarskā, uzpildot degvielu, termometra stabiņš rāda -52°. Tas jau ir kaut kāds nikns sals. Vēlu naktī ielidojam Jakutskā. Tur -56°. Jāgaida rīts, lai lidotu tālāk. Lidostas uzgaidāmajās telpās, kā tautā saka, „ābolam nav kur nokrist", nemaz nerunājot par brīvām vietām viesnīcā. Krēsli, soli aizņemti, arī grīda. Vienīgajai „mēbelei", manam čemodānam, ar grūtībām atrodu vietiņu. Sēžu, gaidu rītu. Pēc brīža pienāk ugunīgi rudā lapsādas cepurē, melnā kažokā ģērbies neeiropeiska izskata cilvēks (neizšķirsi, cik jauns vai vecs). Parunājamies par šo un to. Uz kurieni, no kurienes utt. Saprotu: vietējais, jakuts. Kad sarunu biedrs aiziet, lūdzu blakussēdētājiem pieskatīt čemodānu, jo gribu aiziet paēst. Viņi atsaka: „Ejiet droši, jūsu čemodāns būs šajā pašā vietā arī pēc nedēļas." Palika drusku neērti par savu aizdomīgumu. Restorānā tajā naktī vienīgais ēdiens ir cepti pelmeņi. Kaut kas neredzēts, bet samērā garšīgi. Atgriežos pie čemodāna. Tas, protams, ir vietā, bet atkal pienāk tieši tāpat ģērbies un tāda paša izskata cilvēks un sāk mani izjautāt. Es pārsteigta saku: „Mēs taču nesen visu izrunājām!" Viņš tikpat pārsteigts: „Nē, es tikko iebraucu Jakutskā no ciema."
„Tad tas varbūt bija jūsu brālis?"
„Nē, arī brāļa man nav un mani tikko atveda."
„Ar ko jūs atveda naktī tādā salā?"
„Ar tēva briežiem."
Ieskatos vērīgāk apkārtējos un saprotu, ka jakuti ir ne vien līdzīgos apģērbos, bet arī sejas līdzīgas. Ļoti.
Otrā rītā paziņo mūsu reisu. Sakāpjam lidmašīnā. Lidojam. Mākoņi pašķīrušies. Redzu: kalni, kalni, kalni. Čerska vārdā nosauktā kalnu grēda. Viss balts, ne zaļumiņa. Pēc vairāku stundu lidojuma stjuarte paziņo: „Ustj-nera nepieņem, atgriežamies Jakutskā." Atkal pārpildītā lidostā un negulēta nakts. Neko darīt. Jāgaida. Sagaidām rītu un atkal draudzīgā pulciņā tajā pašā sastāvā kāpjam lidmašīnā. Šoreiz sauli neredz, apkārt dūmaka. Lidojam ilgi, bet atkal – nepieņem. Pie tam vēl stjuarte paziņo, ka nepieņem arī Jakutska. Riņķojam, riņķojam. Beidzot lidmašīna nosēžas kaut kādā klajumā. Izkāpjam melnā tumsā. Jāgaida transports. Kāds? To nezina neviens. Lūk, šeit arī bija pirmā reize, kad sapratu: ar tiem Ziemeļiem joki mazi. Atbrauc autobuss. Mednieki savākuši cilpās noķertos zaķus. Pusautobuss pilns ar zaķiem – baltiem, lieliem, sasalušiem. Skatīties žēl, bet neko darīt, braucam. No Jakutskas aizlidojam tikai trešajā reizē. Ustj-nera mūs sagaida ar -62° lielu aukstumu, dūmaku, kurā redzamība tikai kādus desmitus metru. Polārā diena decembrī tur īsa: vien pāris stundu krēsliņa. Visu citu diennakts laiku tumsa – polārā nakts. Tālāk ar autobusu, vēl 90 km pa upi, aizsalušo Indigirku, kas arī ir vienīgais ceļš starp kalniem uz zelta ieguves ciematiem, raktuvēm un ģeologu apmetnēm. Un tad jau pirmās ziemeļu kristības bija galā.
Sadzīve
Sagaida draugi. Silts vagoniņš. Tās ir galvenās kalnraču un ģeologu dzīves mītnes ciematiņos. Protams, ir arī administratīvās ēkas, veikali, skoliņas, bērnudārzi, ēdnīcas, katlumājas, pirtis un sava maizes ceptuvīte, kultūras nams. Viss nepieciešamais, lai varētu sekmīgi strādāt – dot valstij dārgmetālus. Arī pasts, bibliotēka. Bet par slavenajiem ziemeļu vagoniņiem: tie nu vispirms ir pamatīgi jāsakārto: „jāapšuj" no ārpuses un iekšpuses. Jāieliek dubultās grīdas, trīskārši logi, jānopako ārdurvis, jāsagādā kārtīga krāsniņa. Bet nekādu atslēgu. Iekšpusē krampītis, ārpusē vienkārši pieslieta slota un skaidrs: saimnieku nav mājās. Kad es, atbraukusi pēc savas pirmo gadu dzīves galējos Ziemeļos, klāstīju par to, daudzi neticēja. Tad es jautāju: „Bet vai jūs esat redzējuši kaut vienu jarangu ar piekaramo atslēgu?" Protams, ne. Grūti kaut ko tādu iedomāties. Cilvēki tur uzticas cits citam. Izpalīdz. Ja esi nosalis, no kalniem vai citādi nav kur piemesties, ej droši jebkurā mājā (vagoniņā). Tevi pabaros, sasildīs. Uzturies, cik dienu nepieciešams, neko par to neprasot. Atlīdzināsi, kad un kā varēsi, kā liek tavs godaprāts.
(Turpinājums sekos)
Autore: DZINTRA RIEKSTIŅA
Foto no personiskā arhīva