Kad mūsu veselībai rodas problēmas, mēs ņemam rokā telefonu, zvanām ātrajai palīdzībai un nodomājam: cik labi, ka palīdzība brauc no Madonas – tas būs ātri.
Un cik labi, ka mani ved uz Madonu, nevis uz Cēsīm vai Valmieru. Ir ļoti ērti Madonā apmeklēt ārstus, jo nav jābrauc uz Balviem vai Gulbeni. Un, kad parādās runas par Madonas slimnīcas slēgšanu, mēs ceļamies un ejam – ejam aizstāvēt savu slimnīcu, jo tā mums ir vajadzīga, un to mēs katram deputātam varam droši apliecināt.
Slimnīca it kā ir nosargāta, viss rit savu gaitu, veselība – kā nu kuram, dažam labāka, citam ne tik laba. Palielinās pieejamo pakalpojumu klāsts. Ģimenes ārsti reizēm ieminas: „Tu tās analīzes nodod tajā jaunajā laboratorijā, tur esot ātri un lēti, un mājīgas telpas, un, ja labi uzvedas arī konfekti dod." Mana atbilde: „Nē, es rūpējos par sava novada labklājību, es analīzes nodošu savā slimnīcā! Mēs taču cīnījāmies par slimnīcu, mums tā ir jāatbalsta arī tagad, jo mums to vajadzēs arī rīt." Madonas slimnīcas laboratorija joprojām strādā un veic 23 veidu analīzes, iespējams, pat par zemāku samaksu nekā jaunatvērtajās laboratorijās…
Nu jau Madonā ir vairākas laboratorijas, ar kurām ģimenes ārsti slēdz līgumus un masveidā novirza uz turieni klientus. Pirms izmantojam šos pakalpojumus, es aicinu cilvēkus, un jo īpaši ģimenes ārstus, pārdomāt – vai tiešām mums šo pakalpojumu mūsu slimnīca nevar piedāvāt? Kad kārtējo reizi deputāti nolems slēgt slimnīcu un teiks: „Jūs jau pat laboratoriju neizmantojat, kam jums to slimnīcu?", ko mēs atbildēsim?
Vai mūsu cīņa par mūsu novada labklājību aprobežojas tikai ar spontānām akcijām? Tas, kā dzīvosim mūsu novadā, mūsu valstī, ir ļoti daudz atkarīgs no mums pašiem. Laimes lācis nenāks, mēs paši veidosim mūsu dzīvi labāku!