Atceros pirmos skolas gadus pēc kara Dekšāru pamatskolā. Sākot no 2. klases, obligātais mācību priekšmets bija krievu valoda. Tā kā ar krievu valodu saskare iznāca arī ikdienā, apgūt šo valodu runas līmenī nebija īpašu problēmu. Smagāk gan bija ar rakstību.
5. klasē latviešu un krievu valodu mums mācīja bijušais Ulmaņlaiku skolotājs Donats Trūps – vīrs krietni gados, pie tam vecpuisis ar visiem no tā izrietošajiem kompleksiem. Viņš bija ļoti prasīgs un pedantisks skolotājs, kas rakstu darbos ar sarkanu tinti bez žēlastības deva vērtējumu „divi ar diviem mīnusiem" jeb tā sauktos „divniekus grožos" – tātad pasludināja iznīcinošu spriedumu. Un tā, pateicoties tieši šī skolotāja stingrajai pieejai, latviešu un krievu valodas pareizrakstība manī tika „iedzīta" uz mūžu. Sākot no 5. klases, tika mācīta arī vācu valoda, to pasniedza skolotāja Stefānija Sprūdža (vēlāk – Madžule, rakstnieka Alberta Sprūdža māsa).
Šīs trīs valodas tika mācītas arī Varakļānu vidusskolā. Kad te nāca lielo sacerējumu laiks, manos darbos atzīme parasti bija vai nu „pieci", vai „divi". Pareizrakstības kļūdu man parasti nebija, taču grūtības sagādāja stingra pieturēšanās pie uzdotā sacerējuma temata. Man nereti piemita tendence novirzīties „no kursa", tad sekoja divnieks. No tā laika secinājums – rakstītā saturam jāatbilst tā virsrakstam. To cenšos ievērot, arī gatavojot savus rakstus presei, virsrakstu liekot pašās beigās tikai pēc raksta pilnīgas izveides.
Vidusskolā mums bija kolosāla vācu valodas skolotāja – Ģenovefa Strode (vēlāk – Daugerte). Viņas darba rezultātā, vidusskolu beidzot, bija samērā pieklājīgas vācu valodas zināšanas, kas diemžēl tālāk netika nostiprinātas.
Mani allaž saistījusi krievu valoda un literatūra. Ļoti patika krievu literatūras dižmeistaru Ļeva Tolstoja, Aleksandra Puškina, Mihaila Ļermontova, Nikolaja Gogoļa, Antona Čehova, Nikolaja Ņekrasova darbi, pat „proletariāta dzejnieka" Vladimira Majakovska ekspresīvā dzeja (to mācēju citēt pat veselām lappusēm no galvas). Pie tam saistīja literatūra oriģinālvalodā, jo tulkojumā reti kad iespējams pilnībā saglabāt oriģinālās valodas emocionalitāti un sulīgumu.
Krievu valoda bija jau samērā labi apgūta, tādēļ abonēju un lasīju Maskavā izdoto bērnu laikrakstu „Pioņerskaja pravda". Kad mācījos 9. klasē, tajā sāka publicēt jautājumu sērijas spēlei – neklātienes ceļojumam pa Krievijas dižupi Volgu. Tas ieinteresēja, un es nolēmu tajā iesaistīties. Studēju dažādus ģeogrāfijas un vēstures avotus, ievērojamo cilvēku biogrāfijas, vienlaikus slīpēju arī savu rakstību krievu valodā. Pēc iesūtītajiem „kursa darbiem" katras jautājumu sērijas sakarā no redakcijas pienāca atbilde, kurā tika analizēti uzrakstītā materiāla plusi un mīnusi un dots tā novērtējums ballēs. Kad šis neklātienes ceļojums bija beidzies, mācījos jau 10. klasē, un zināmu pārsteigumu man sagādāja no redakcijas saņemtais diploms, ka šajā spēlē esmu izcīnījis 3. vietu. Jauki un pagodinoši, ka mans datu izpētē un krievu valodas apguvē ieguldītais darbs vainagojies ar augstu novērtējumu šīs daudzmiljonu eksemplāru tirāžā izdotās avīzes lasītāju konkurencē.
1968. gadā pats (šoreiz – klātienē) tiku veicis ceļojumu ar kuģi pa Volgu, atcerēdamies savos bērnības gados rastos priekšstatus par dižajām pilsētām Volgas krastos, vērojot skaistos dabas un vēstures objektus.
Mani vienmēr saistījuši tā saukto smago valodu pratēji latviešu vidē, īpaši ķīniešu un japāņu valodas pratēji Edgars Katajs un Pēteris Pildegovičs, saistošas un izsmeļošas grāmatas par tālām zemēm. Pēdējā laikā ar jaunu interesi esmu pārlasījis B. Čehoņina „Austrālieši savās mājās" (1978), V. Kaša „Japāna bez retušas" (1978), žurnālista V. Ovčiņņikova grāmatas „Sakuras zars" (par Japānu, 1980) un „Ozola saknes" (par Angliju, 1983). Latvijas valsts saites ar ārpasauli arvien vairāk nostiprinās, tādēļ ir derīgi iepazīt visas ar dažādu pasaules valstu tautu mentalitāti, ieražām un tradīcijām saistītās kolīzijas.
Zināmā mērā jānožēlo, ka pēdējā laikā krievu valodas mācīšanai mūsu skolās ierādīta gaužām niecīga loma. Labi, lai dominē angļu, vācu vai franču valodas mācīšana, taču galīgi ignorēt lielās krievu tautas valodu tomēr nevajadzētu. Ar to neizbēgami iznāk saskarties gan sarunvalodā, gan veicot tehniskos un zinātniskās izpētes darbus, kad atbildes bieži vien meklējamas avotos krievu valodā. Nemaz jau nerunājot par augstvērtīgās krievu literatūras apguvi. Līdz ar jau minētajiem autoriem gribas vēl uzsvērt Sergeja Jeseņina un Jevgeņija Jevtušenko dzeju, Konstantīna Paustovska emocionālo daiļradi un daudzu citu krievu rakstnieku darbu vērtību.
Autors: ĀDOLFS BORBALS