… un izjūtām par Otrā pasaules kara beigām.
Tas varēja būt 10. vai 11. maijs, atgriezāmies no bēgļu gaitām atpakaļ „Kurzemes katlā".
Gar ceļa malām gulēja sakropļoti, beigti zirgi, arī cilvēki, izmētātas ratu daļas, drēbes utt. Diena bija karsta, mušas spindza, lielas, tumšas, uzmācīgas, viss bija sajaucies, svaiga zāle, ziedi (pienenes), smakas, netīrumi, asinis un iekšēja, gaviļaina trauksme. Zināju – braucam mājās, nejutu nežēlīgo izsalkumu, centos neskatīties uz nepatīkamo. Pēkšņi atkal zemu lidojoša lidmašīna (rūkoņa it kā pie pašām ausīm), tad vēl viena! Bailes, jo zināju, tas – uzlidojums – ir visaugstākais, kas nosaka – mirt vai dzīvot. Mājup braucošā kolonna pajuka, atkal vaimanas, haoss. Kāds iebildīs, ka šajos datumos karš taču bija beidzies. Jā, līgumiski, juridiski, bet īstenībā „Kurzemes katlā" karš turpinājās. … Un tomēr, pat bērns zināja, ka karš beidzies.
Uzlidojuma sajukumā mēs ar vecomāti nošķīrāmies no pārējiem. Viņa vaimanāja: „Es veca, tu maza, kā dzīvosim?" Es varonīgi mierināju, ka rūpēšos par viņu, ka visu saprotu un māku. Kara laika bērni garīgi nobriest ātri, it kā noveco. Tomēr viss beidzās laimīgi, ģimene mūs atrada.
Iegriezāmies māju pagalmā, tēvs teica (viņš bija par vecu, lai iesauktu vienā vai otrā armijā): „Šīs nav mūsu mājas, jābrauc prom." Es brēcu, ka ir; viena siena mājai, pussagruvusi pirtiņa (tur vēlāk dzīvojām), dīķis, koks, pagalmiņš un viss.
Lai kā šo dienu – 8. vai 9. maiju – sauc katra valsts, tā ir svēta diena, kara beigas.
Autore: V. ĶIMSE