Pirms neilga laika redakcijā saņēmām zvanu no Lubānas novada iedzīvotājas Genovefas Čaikovskas, kas dzīvo Meirānu stacijas ēkā un sarunā norādīja, ka savulaik varenā Ulmaņlaiku būve šobrīd piedzīvo ne tos labākos laikus un tās stāvoklis pat apdraud ēkas iedzīvotāju drošību.
No ēkas iedzīvotājiem saņēmām arī vēstuli, kurā tās autori lūdza laikraksta palīdzību. Piedāvājam tās saturu jūsu uzmanībai.
„Lūdzam palīdzību"
„Apmēram 6 gadus Meirānu stacijas ēkā nenoskaidrotu apstākļu dēļ lietus ūdeņi plūst no paša jumta līdz pirmajam stāvam. Neskaitāmas reizes ziņots pašvaldības atbildīgajām personām, nekādas atbildes, aktivitātes nesekoja.
Mūsuprāt vajag, pirmkārt, iztīrīt ūdens teknes gar jumta malām, salabot notekcaurules. Šobrīd notekcauruļu fragmenti mētājas visapkārt ēkai. Otrkārt, izskalot ar attiecīgo tehniku notekūdeņu sistēmu ap stacijas ēku (akas darbojas).
Šobrīd māja nolaista līdz tādai pakāpei, ka otrajā stāvā vienā dzīvoklī ir ieliekušies griesti, sāk rasties plaisas apmetumā. Pie pārvietošanās pa dzīvokli brīžiem jau dzirdami brakšķi, īpaši naktī, kad pa ceļu pārvietojas kokvedēji. No visiem stūriem nāk netipiskas skaņas.
Lai jūs labāk izprastu situāciju – ēka nodota ekspluatācijā 1938. gadā un būvēta kā mūra ēka ar koka siju pārsedzēm. Gadiem ilgi mirkstot, koka daļas ir kļuvušas nedrošas.
Par ugunsdrošību: katru gadu tīrot dūmvadus, skursteņslauķis atgādina, ka bēniņos ir gruzdējušas spāres, arī šis fakts ir atstāts bez ievērības.
Mums nav saprotams, kāpēc mūsu pašvaldībā visas lietas šķiet tik sarežģītas un neatrisināmas. Ar vieglu roku visu nolaižam līdz Lubānas pienotavas līmenim. Nekādas cieņas pret senčiem, kuri radījuši vērtības, lolojuši un uzturējuši visu ideālā kārtībā līdz nodošanai pašvaldībai.
Pie tam Meirānu dzelzceļa stacija ir Latvijas industriālais mantojums, kas ir vērā ņemams fakts – saglabājams, uzturams kārtībā, nevis bezatbildīgi graujams."
Vēstuli parakstījuši trīs ēkas iedzīvotāji, un tai pievienotas arī fotogrāfijas, kas ataino dažas no problēmvietām ēkā.
Nokrīt gabals no griestiem
76 gadus vecā pensionāre Genovefa Čaikovska „Staram" sarunā atzina, ka viņas gadījumā situācija ir kritiska.
– Esmu 2. grupas invalīde un tikai nesen atgriezos mājās no slimnīcas. Diemžēl, esmu spiesta gulēt uz grīdas zem galda, jo vairs nejūtos droši. Dzīvoklī jau vienreiz ir nonācis zemē pamatīgs gabals no griestiem, sašķaidot televizoru un bufeti ar traukiem. Tikai brīnumainā kārtā paliku neskarta. Līdzīga situācija ir gaidāma arī citviet dzīvoklī, jo daudzi stūri jau brīkšķ un brākšķ pie mazākās pārvietošanās. Šī situācija ir veidojusies jau ilgākā laika posmā – 6-7 gadu garumā. Šī ir pašvaldības īpašumā esoša ēka, un mēs dzīvokļus tajā tikai īrējam. Esam vērsuši pašvaldības uzmanību uz problēmu, taču pagaidām reakcija nav sekojusi, lai gan, manā skatījumā, problēmas novērst būtu salīdzinoši viegli. Iedzīvotāji jau paši daudz ir ieguldījuši ēkas uzturēšanā, sakārtojot elektroinstalāciju un siltinot dzīvokļus, arī pašvaldībai būtu jāsakārto savs īpašums. Nevēlos vairs turpmāk gulēt zem galda, – norādīja Genovefa Čaikovska.
Ēkas iemītniece uzsvēra, ka 1938. gadā lietošanā nodotā Meirānu stacijas ēka šobrīd ir kļuvusi nedroša dzīvošanai.
– Māju Otrā pasaules kara laikā vācieši centās sabombardēt, tādēļ vienā ēkas galā apmetumā joprojām redzami caurumi, un pats apmetums knapi turas. Ap ēku arī mētājas notekcauruļu gali. Lietainā laikā pagrabs applūst, un tajā krājas ūdens. Sazinājos ar Latvijas industriālā mantojuma biedrību, un Meirānu stacijas ēkai joprojām ir industriālā mantojuma statuss, līdz ar to tā ir aizsargājams kultūras piemineklis, – uzsvēra Genovefa Čaikovska.
Meklē risinājumu
Lubānas novada pašvaldības izpilddirektors Ivars Bodžs „Staram" atzina, ka līdz šim pie risinājuma problēmai, par kuru trauksmi ceļ Meirānu stacijas iedzīvotāji, pagaidām nav izdevies nonākt.
– Pie risinājuma, diemžēl, pagaidām netiekam. Meirānu stacija ir veco laiku būve, un mūsu zināšanas līdz tam, kā veiksmīgi atrisināt radušos problēmu, nav sniegušās, taču mēģinājumi problēmu novērst (tiesa, nesekmīgi) ir bijuši. Esam uzsākuši sarunas ar uzņēmumu, kas, pielietojot citas metodes, problēmu atrisinātu. Līdz risinājumam ceram nonākt jau tuvākā mēneša laikā, taču jāsaprot, ka šis nav tipisks gadījums, daļēji arī tādēļ problēmas neesam līdz šim spējuši novērst, – laikrakstam atklāja Ivars Bodžs.
Uzziņai
1935. gadā tika izbūvēts dzelzceļa posms Madona-Lubāna. Staciju posma 25. kilometrā virzienā no Madonas sāka būvēt 1935. gada jūlijā, bet lietošanā nodeva 1938. gada janvārī. Kopējais apbūves laukums bija 375 m2, bet izmaksas – 77 000 latu, kas tajā laikā vērtējama kā visai iespaidīga summa. Pati ēka ir divstāvu mūra celtne ar pagrabu. Pirmajā stāvā tika izvietotas uzgaidāmās un dežūrtelpas (vēlāk pēc ēkas nodošanas pašvaldībai – internāts), bet otrajā stāvā – dzīvokļi. Pēc dzelzceļa līnijas slēgšanas ēka arī pārstāja kalpot savam sākotnējam mērķim un tiek izmantota kā dzīvojamā māja.
13.06.2017