Reizi pa reizei mēs uzdodam sev retoriskus jautājumus, uz kuriem šķietami nesaņemam atbildes.
Tomēr tās atnāk pie mums visdažādākajās formās un situācijās. Arī mani urdīja kāds jautājums, vienā un tajā pašā gada posmā – Adventā. Šis ir laiks, kad grezni top veikalu skatlogi un pārpasaulīgs skanējums ir radio dziesmām, un smaržo tik saldi un maigi it viss, un tumšā laikā gaiši kļūst no svecītēm, lampiņām un citām liesmiņām. Bet vienlīdz skumji kļūst mirkļos, kad mēs sevi ieslēdzam pastiprinātā ātrumā, lai paspētu to visu sagatavot. It īpaši mātes to jūt. Mēs skrienam tā vietā, lai apstātos, atteiktos un ļautos radīšanas priekam. Tā vien šķiet, ka akcenti nav pareizie. Mēneša garumā mēs izbaudām mazas, emocionālas kulminācijas – kāda Ziemassvētku dziesma, krāšņi izpušķota eglīte, sveces Adventa vainagā, kopīgi cepto piparkūku un mandarīnu smaržas. Es piekrītu: tas viss ir ļoti, ļoti skaisti un pacilājoši, bet tie ir un paliek tikai atribūti. Mans jautājums manī skanēja: „Kas tad ir galvenais Adventā un Ziemassvētkos?"
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 26.11.2011.
Autore: SANTA JAUJENIECE