Tajās dienās kaut kur pamalē jau veidojās kara mākoņi. Ļaudis slepeni pārrunāja daudzo sarkanarmijas kolonnu pārvietošanos. Šur tur dzirdēja brīdinājumus par kaut kādām briesmām, par automašīnu un dzelzceļa vagonu koncentrēšanos.
Mūsu – ģenerāļa Jāņa Ezeriņa – ģimeni pārmaiņas jau bija skārušas. Tēvu uz laiku atvaļināja no dienesta un uzlika viņam mājas arestu par pretošanās organizēšanu. Tēvs uzskatīja, ka tik plaša kara bāzu izvietošana Latvijā ir okupācija. No Rīgas atnācām dzīvot uz savām lauku mājām Lazdonas pagasta „Baznīckrogs", no kurienes 1940. gada rudenī mūs izdzina. Kilometra attālumā bija vectēva mājas „Skubi", uz turieni arī pārvācāmies un nodzīvojām līdz 1941. gada 14. jūnijam. Tad pēc mums atbrauca. Tēvs prasīja, lai viņu ved ārā un nošauj, bet ģimeni atstāj mierā.
Par 13. un 14. jūnija naktīm lasīti, dzirdēti šausmu stāsti, arī pašas piedzīvoti. Kurš nebija klāt, tam grūti noticēt. Ja 20. gadsimta vidū vagonos varēja ievietot gulošus, slimus, nevarīgus sirmgalvjus, grūtnieces, zīdaiņus, pirmsskolas vecuma bērnus, ja daudziem neļāva paņemt līdzi pārtiku, apģērbu un citas nepieciešamas lietas, ja neko nepaskaidroja par notiekošo, jāsecina, ka 14. jūnija deportācijas bija viens no smagākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, ko var pielīdzināt masu slepkavībām, šaušanām, kāršanām, jo šie nelaimīgie cilvēki tika atdoti pakāpeniskai spīdzināšanai ar badu, salu un katorgas darbu. Tā arī notika. Līdz ziemai iztikām no pārdotām mantām un drēbēm. Ziemā iestājās pilnīgs bads. Ja tagad kāds stāsta, ka ēduši cūku kartupeļus, mums tas būtu bijis kā sapnis. Izdevās atrast kādu kartupeli, bet tikai sasalušu. Nebija pat sāls. Nebija apavu un apģērba, lai apmeklētu skolu. Bads, slimības, augoņi, utis, blaktis – tāda bija mana Sibīrija.
Pēc Otrā pasaules kara tiesāja vācu kara noziedzniekus, bet Latvijā vainīgs izrādījās tikai Noviks. Pārējie „varoņi" uzrādītāji, sūdzētāji, svešas mantas iekārotāji un nodevēji dzīvoja sveiki un veseli, līdz pat šodienai paslēpušies „maisos". Taisnības un tūkstošu upuru svētās piemiņas dēļ šiem izvedējiem kaut pēc nāves varēja piespriest nāvessodu.
Dzīve izsūtījumā bijusi dažāda. 14. jūnijā ģimenēm atņēma tēvus un vīrus jau stacijā. Sievietēm vienām viss smagums. Bērni un vecie cilvēki palika tikai viņu gādībā. Daudzas neizturēja jau vagonos. Bērni mira, mātes salūza, izdarīja pašnāvību.
Mūsu mazajos bērnības dārzos it kā nebija nekā sevišķa, taču tajos valdīja apbrīnojams skaistums, kur atainojās ģimenes harmonija, mīlestība, prieks. Viss atņemts, viss pazaudēts!
Izkusīs krusa, un pierims vēji,
Bet uz takas guļ putniņš mazs,
Mākoņu baltumu neredzējis,
Nesācis savu dziesmu nemaz.
Tā raksta dzejniece D. Avotiņa.
1946. gadā tika organizēta bāreņu pārvešana uz Latviju no bērnunamiem. Kur kolhozu priekšsēdētāji neliedza un varējām pierādīt, kur Latvijā paliksim, palaida arī pusbāreņus līdz 14 gadu vecumam. Arī mēs ar māsu atgriezāmies. Mamma izšķīrās par to, domājot par mūsu nākotni. Tad es nedomāju, ka šķiramies uz mūžu, un nesapratu, ko mammai tas nozīmē. Viņa mira Sibīrijā, Krasnojarskas apgabalā. 1991. gadā, pēc 50 gadiem, aizbraucu, atradu kapu, aizvedu Latvijas svētīto zemi, apliku sētiņu, uzliku krustu. No turienes atvedu zemi, ko izkaisīju Vistiņlejas kapsētā, kur guļ Ezeriņi, arī mana māsa. Tēvam kapa nav. Rīgā Brāļu kapos pie Mātes Latvijas kreisajā pusē ir piemiņas plāksne Jānim Ezeriņam.
Atgriezāmies. Skola iekavēta, zīmogs uzlikts, studēt liegts. Viltoju biogrāfiju, mainīju uzvārdu, tā dzīvoju līdz Atmodai. Bija grūti nedomāt, aizmirst, akli paklausīt, izdabāt un slavināt režīmu. Teikt, ka melns ir balts un otrādi. Ka kailais karalis ir krāšņi ģērbts. Jau pēc atgriešanās 14 gadu vecumā mani izsauca pratināt par kaut kādas dziesmas dziedāšanu, par ko es pat nezināju. Prasīja, lai saku par citiem. Čekists bija ļoti sarkanu seju, sarkanā kreklā un dusmīgs. Es neesmu bailīga, tā man ir Dieva dāvana. Nekad negribēju un nevarēju rakstīt un lūgt, lai mani uzņem pionieros, komjaunatnē vai komunistu partijā. Esmu iztikusi bez tā. Mugurkauls savā vietā un sirdsapziņa tīra.
Piedzīvojām Atmodu. Atmoda neradās tukšā vietā, jo visi jau negulēja. Gruzdēja, pulcējās „Helsinki", Pilsoņu komiteja, Vides aizsardzības klubs, vēlāk Tautas fronte. Cilvēki sāka runāt skaļi. Runāt sāka arī mūsu pelēkie akmeņi. Pa visu Latviju. Izcelti no savām ierastajām vietām, tie kalpo kā piemiņas un kapa vietu aizstājēji, kā soģi, kā sargi, atmiņu uzturētāji, atgādinātāji un brīdinātāji, kā liecinieki tie pārklāj mūsu zemi, lai kopā ar mums sāpētu.
Atceries to, kad atnāc pie akmens!
75 gadi mūs šķir no 14. jūnija notikumiem. Sāpēm vajadzētu pierimt, jo laiks un patiesība visu dziedina. Tomēr ne visu. Allaž iedzeļ doma – ja tā nebūtu, kaut tas nebūtu noticis…
Mazāk sāpētu, ja mēs neatkarīgas valsts ideālus turētu sirds un acu augstumā un ja morālā atdzimšana notiktu ne tikai vārdos, bet arī darbos. Dievs mums devis likumus, cilvēks labākus nav izdomājis, pēc kuriem būtu jādzīvo. Esmu pārliecināta – ja mēs katrs tos ievērotu un pēc tiem vadītos, mūsu mīļajā Latvijā katru dienu nebūtu jāklausās un jāskatās, kā mūsu pašu tautieši melo, zog, krāpjas, izsaimnieko. Iztērē tautas uzticību. Tā būtu liela žēlastība, ja par to kaunētos.
Nevienam Latviju nedosim, bet tiem, kas deva un dod – nepiedosim! Ja tev piešķirta vara, esi atbildīgs tautas un valsts priekšā! Deputāts nedrīkst atturēties balsojumā! Ja esi ievēlēts – kalpo! Kalpo godīgi! Ja nevari – paej malā!
Novēlu visiem būt stipriem un lai svētīts ceļš, kas vēl nenoiets!
Pat izdegušā zālē varot saskatīt varavīksnes krāsas…
Autore: BENITA TAURIŅA,
kādreiz aktīva Vides aizsardzības kluba,
Pilsoņu komitejas, Tautas frontes
un barikāžu dalībniece
2016. g. jūnijā