Latvijas Valsts mežu (LVM) 1. Madonas iecirkņa vecākais mežkopis Vilnis Otvars jau skolas gados zinājis, ka savu dzīvi saistīs ar mežiem, kas ir viņa sirdslieta jau kopš bērnības. Pēc Ļaudonas vidusskolas beigšanas iestājies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē, veiksmīgi to absolvējis un uzsācis darba gaitas Saikavas mežniecībā.
Šajā laikā nu jau vairāku desmitu gadu garumā viņš iepazinis un ļoti labi pārzina mežsaimniecības nozari, zina arī problēmas, kuru novēršanai ikdienā tiek pievērsta liela uzmanība. Vilnis Otvars atzīst, ka lielus postījumus egļu mežos, tāpat priežu audzēs nodara astoņzobu mizgrauzis – viens no bīstamākajiem kaitēkļiem Eiropā un visbīstamākais kaitēklis Latvijā, kurš viens pats ir nodarījis lielākus postījumus Latvijas mežos nekā visi pārējie kaitēkļi kopā. Lai samazinātu mizgraužu izplatību, LVM regulāri veic mežu apsekošanu un, konstatējot to klātbūtni, īsteno visus iespējamos pasākumus to ierobežošanai.
Mērķtiecīgi šai virzienā strādā arī LVM 1. Madonas iecirknis. 2023. gadā ir veiktas sanitārās cirtes (ha) – 145,77, tai skaitā cirte pēc VMD sanitārā atzinuma – 42,21; sanitārā izlases cirte – 103,56. Savukārt šogad cirte pēc VMD sanitārā atzinuma ir veikta 63,91, bet sanitārā izlases cirte – 76,46 jeb kopā 140,37. Nepilnos divos gados tie ir 286,14 ha.
1. Madonas iecirkņa vecākais mežkopis Vilnis Otvars atzīst, ka mizgraužu postījumi nav tikai pie mums Latvijā, bet gan visā Eiropā, līdz ar to egļu koksnes vērtība ir diezgan spēcīgi kritusies.
– Šos bojājumus izraisa egļu astoņzobu mizgrauzis (Ips typographus) – līdz 5 mm liela vabole, kura vairojas aiz egļu mizas – lūksnē – visdziļākajā mizas slānī. Turklāt nav jau tā, ka mizgrauži būtu tikai tagad uzradušies. Tie ir bijuši visu laiku, vienīgi ne tādā apjomā. Populāciju sekmē dabas kataklizmas, kā, piemēram, vējgāzes. Mizgrauži savairojas teritorijās, kur laikus nav izvākti kritušie koki. Šie kaitēkļi metas ne tikai novājinātos kokos, vēja sagāztajās eglēs, bet labvēlīgos apstākļos var apdraudēt arī veselus kokus un audzes, radot kokiem neatgriezeniskus bojājumus. Sausās, siltās vasarās bez lietiem un spēcīgiem vējiem var attīstīties pat divas mizgraužu paaudzes – vaboles sāk lidot, kad vidējā gaisa temperatūra ir virs 20 grādiem, bet pārziemo zemsedzē, – uzsver Vilnis Otvars.
Vaicāts, kādus pasākumus ieteiktu veikt mežu īpašniekiem, lai samazinātu mizgraužu izplatību, pieredzējušais mežkopis iesaka, ka būtu labi, ja, apsekojot savus mežus, pirmkārt, tiktu izvākti bojātie augošie koki, jo šīs vaboles sausos kokus vairs neapdraud. Ja sauso koku ir daudz, tad, protams, ir ekonomiski jāizvērtē to vērtība – varbūt tos tomēr ir izdevīgi izvest, bet, ja tie ir tikai daži koki, kuriem vērtība ir maza, tos var atstāt, jo, tos izvedot, var sabojāt veselu koku saknes un tad no efekta pat var sanākt defekts. Katrā ziņā, ieraugot mežā sausus kokus, nevajadzētu par to brīnīties, jo mizgraužu tajos vairs nav – tie savus postošos „nedarbus" ir jau padarījuši un ir iemetušies citos kokos. Graužot mizu, iznīcināt vienu koku spēj apmēram 7000 vaboļu. Turklāt atsevišķus sausos kokus, kas ir mežos, kā mājvietu var izmantot tie, kam šie mizgrauži garšo. Vilnis Otvars zina vismaz 16 kukaiņu sugas, kas barojas ar šiem kaitēkļiem. Daba jau esot tā iekārtota, ka kukaiņi viens otru arī ēd. Tiesa, procentuāli pārāk liels daudzums tādā veidā netiek iznīcināts, bet to skaitu kaut nedaudz tomēr samazina, un arī tas pozitīvi ietekmē meža atveseļošanu. Viens kubikmetrs egles spēj saražot 30 000-40 000 šo vaboļu. Gada laikā mizgrauži izplatās ne tālāk par 300 m, vabolīte ir maza un lielus attālumus nespēj veikt.
Mežkopis dalās pieredzē, kā atpazīt invadētos kokus. Uzmanība ir jāpievērš caurumiņiem uz mizas, ejām, tāpat mizas miltiem, kas krājas žāklēs un uz saknēm. Arī rūsganas skujas liecina par egļu mizgraužu klātbūtni mežā.
Viņš vērš uzmanību, ka pilnībā iznīdēt šos kaitēkļus nav iespējams, bet, veicot konkrētus pasākumus, var to izplatību būtiski samazināt.
Efektīva metode ir feromonu slazdi ar mākslīgu smaržu, ar kuras palīdzību pārvilina astoņzobu mizgraužus. Vienīgi ir jāievēro vairāki nosacījumi feromonu slazdu izvietošanā. Tie (apmēram 3-5) jāsakoncentrē vienā vietā. Taču jāņem vērā, ka tos nedrīkst likt pie augošiem kokiem, lai mizgrauži, sajūtot specifisko smaržu, neiemestos veselajos kokos. Tos jānovieto ne tuvāk kā 30 metrus no augoša meža sienas.
Var izmantot vēl vienu paņēmienu, kad, atstājot kokus mežā pēc griešanas pavasaros, pagaida, kamēr tajos salien vaboles, lai pēc tam ar visām vabolēm kokmateriālus izvestu no meža, samazinot mizgraužu skaitu arī tādā veidā. Meža sanitārie noteikumi nosaka, ka ziemā cirstos kokus jāizved līdz pavasarim, bet vasarā – mēneša laikā pēc ciršanas.
Kāds risinājums ir labāks, kad vējgāzēs lauztos, novājinātos kokus labāk cirst un vai to vispār vajag darīt, kādu cirti – izlases vai kailcirti izvēlēties, to izvērtējot ieteiks Valsts meža dienests, attiecīgi izrakstot ciršanas apliecinājumu. Savukārt, stādot mežu, nevajadzētu vienlaidus veidot lielu platību egļu audzes, bet gan stādīt jauktus mežus, arī priedes un bērzus, protams, ņemot vērā, kāda augsne kurai sugai ir piemērotāka.
Projektu finansē MEŽA ATTĪSTĪBAS FONDS
25.10.2024.