Drēbju punkti, kameras, humānās palīdzības sniegšana – šajā jomā Madonas reģionā visbiežāk strādā brīvprātīgi cilvēki, nevalstiskās organizācijas vai vietējās baznīcu draudzes, lai cilvēki, kuriem tas vairāk nepieciešams, varētu saņemt drēbes, apavus un saimniecībā noderīgas mantas, pat mēbeles. Viena no lielākajām organizācijām – Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) Madonas komiteja, kas daudzus gadus nodarbojas ar ziedojumu vākšanu un izdali vietējiem iedzīvotājiem.
Kopš LSK Madonas komitejas projekts guva atbalstu „Cemex Iespēju fonda" projektu konkursā un uzstādīti divi lietoto mantu konteineri, tie aktīvi tiek izmantoti, atzina LSK Madonas komitejas priekšsēdētāja Velta Vilšķērste. Cilvēki dāsni ziedo apģērbu, apavus, grāmatas, traukus un citas palīdzības sniegšanai nepieciešamās lietas.
– Lielu atbalstu humānās palīdzības izdales punkta darbībai mēs saņemam no ārzemju sadarbības partneriem – Metmanas pilsētas Vācijā, kur humānās palīdzības mantas sarūpē biedrība „Lettlandhilfe" Petera Langbēna vadībā, no Vaijes pagasta Vācijā un LSK Madonas komitejas sadarbības partnera – Vācijas Sarkanā Krusta Rosrātes nodaļas. No sadarbības partneriem saņemam ne tikai apģērbu, apavus, gultasveļu, bet arī higiēnas piederumus par sevi parūpēties nespējīgo personu vajadzībām, sadzīves tehniku un mēbeles. Lielākā daļa mēbeļu tiek nosūtīta uz pašvaldības iestādēm – skolām, bērnudārziem, pansionātiem un jauniešu centriem, bet ar sociālā dienesta vadītāja vai sociālā darbinieka akceptu – arī trūcīgajām ģimenēm. Apģērbs, apavi, gultasveļa un saimniecības priekšmeti tiek nodoti sociālajiem darbiniekiem izdalei pēc nepieciešamības, – pastāstīja Velta Vilšķērste.
Apmeklētāju skaits humānās palīdzības pieņemšanas un izsniegšanas punktā Madonā un arī pagastu sociālo darbinieku ikdienas darbā pieredzētais liecina, ka šāda veida palīdzība joprojām vajadzīga daudziem, it īpaši lauku cilvēkiem.
Diemžēl, kā ikkatrai labai lietai, ir sava „garoza" jeb necienīga gan ziedotāju, gan ziedojumu saņēmēju rīcība. LSK Madonas komitejas Madonas nodaļas vadītāja Vaira Bičkov-ska dalījās novērojumos: – Atrodas cilvēki, kuri nes visu, kas vien mājās neder. Jaunlazdonā pie atkritumu konteineriem pat bija uzlikts uzraksts: „Lūgums drēbes konteineros nemest, bet vest uz Sarkano Krustu." Tā ideja dažiem ir nodeldēta līdz tam, ka te var vest visus savus atkritumus. Starp drēbēm esam atraduši pat iespiestu žurku, par blusām un netīrību nerunājot. Protams, nav jau mantām jābūt šikām, bet – kāpēc nest nedarbojošos televizoru, ja to bez maksas var nodot atkritumu laukumā? Drēbītēm arī nav jābūt obligāti izgludinātām, bet vismaz tīrām, vēl nēsājamām un tādām, ko ziedotājam nebūtu kauns nodot atklāti mums rokās. Mūsu darbiniecēm taču tas viss ir jāšķiro, žēl, ka reizēm ir tāda necieņa.
Mantu konteineru izvietošana teju vai sakritusi ar „atkritumu epopeju" Madonā, kad cilvēki kopumā meklē arvien jaunus un „radošus" veidus, kā no saviem atkritumiem atbrīvoties, par to nemaksājot. Bet beigās jau pašiem vien par to jāmaksā, jo nelietojamos ziedojumus izved kā atkritumus par pašvaldības līdzekļiem.
Protams, pārsvarā tie tomēr ir patiesi noderīgi ziedojumi, kur ievērots savstarpējais cieņas princips. – Prieks ir par rotaļlietām, traukiem, sadzīves mantām. Šķirošanas darbs gan ir milzīgs, bet visu izkārtojam pa nodaļām – sieviešu, vīriešu, bērnu, pusaudžu un tamlīdzīgi. Pa vasaru saziedotos džemperus Ņina Šumilo izārda un saada zeķes, kas arī ir ļoti pieprasītas. Nupat jau saveda ap 100 pāru. Mantas, kuru vienmēr pietrūkst, ir vīriešu apavi, sporta bikses, gultasveļa, – pastāstīja Vaira, piebilstot: – Ir daudzi klienti, kuri ir ļoti pateicīgi un tā arī atzīst: „Ja nebūtu jūs, man tiešām nebūtu, ko vilkt." Arī bērniņiem drēbes taču ir tik dārgas, un viņi ātri izaug; ģimenītēm šāds drēbju punkts ir liels atspaids.
Saņemt drēbes un mantas var ik otrdienu un ceturtdienu, no pulksten 10 līdz 14. Ir bijis, ka dienas laikā ierodas ap 60 cilvēku. Tiek arī aizpildītas tabulas par apmeklētāju skaitu, kādas iedzīvotāju sociālās grupas palīdzību saņēmušas un tamlīdzīgi.
– Pārsvarā nāk vieni un tie paši cilvēki, bet brauc arī cilvēki no visa novada, laukiem. Diemžēl atkal jau darvas piliens – zinām dažus cilvēkus, kas staigā pa Madonu un saņemtās drēbes tirgo. Protams, sakām viņiem, aizrādām, kāpēc tā dara. Ir čigānu tautības sieviete, kas brauc uz Daugavpili tirgot, lai vismaz nebūtu tā acīs, te uz vietas, – stāstīja Vaira Bičkovska.
Pretēji gadījumi – esot arī tādi apmeklētāji, kuri, ienākuši mantu pagrabiņā, nicīgi nosakot: „Te jau nekā nav – tikai lupatas!"
„Tā gan! Ja gribas šikot, jāiet uz veikalu," viņiem atbildot darbinieces.
Lai gan palīgu komanda ir liela: Rita Koskeviča, Baiba Stafecka, Skaidrīte Berķe, Maija Laganovska, Anta Jana, visām sanāk strādāt slapju muguru. Kas šādos apstākļos uztur labdarības garu? Jo, pretēji atsevišķu indivīdu domām, pensijas vecuma sievietes cilāt smagos maisus, šķirot drēbju kalnus, strādāt ar ne to pateicīgāko sabiedrības daļu nāk bez jebkāda atalgojuma. Drēbju punkta brīvprātīgās atbildēja: – Viens – tā ir kopābūšana. Vai labāk sēdēt mājās četrās sienās? Gan parunājam savā starpā, gan mēģinām tomēr veikt audzinošo darbu ar atsevišķiem klientiem. Tāpat arī – prieks ir otram palīdzēt, tiem, kuri to novērtē. Ir jau liela daļa apmeklētāju izlepuši. Mēs viņus apģērbjam, zupas virtuvē katru dienu pabaro, vēl saņem pabalstus, palīdzību sociālajā dienestā. Un atrodas tie, kuriem vēl ir slikti, zupa negaršīga un drēbes nestilīgas. Protams, tas ir tikai īslaicīgs risinājums, jo mainīt cilvēku nevaram. Cenšamies strādāt, lai cilvēkiem tā dzīve kaut nedaudz, bet būtu labāka. Un ir cilvēku daļa, kas to saredz, novērtē un viņiem ar to ticis palīdzēts.
12.09.2018.