– Uz ārzemēm braucu ar mērķi strādāt. Atradu darbu, vēlējos nopelnīt, – sarunu iesāk Iveta Slūka no Sauleskalna.
– Pēc tam jaunā vide vai nu "iesūc", vai arī nostiprina vēlmi atgriezties, jo, lai cik labi arī klātos, vislabāk tomēr patīk dzīvot savā zemē – Latvijā, – piebilst Iveta, kas ar neilgiem pārtraukumiem prombūtnē, strādājot dažādus darbus Vācijā, pavadīja piecus gadus – no 2012. līdz 2016. gadam.
– Vēlāk daudzi atbrauc atpakaļ, jo vēlas dzīvot Latvijā, arī es. Taču, ja te neatrod darbu, tad atkal ir galva jālauza, kā dzīvot. Lai arī statistika rāda, ka bezdarba procents mazinās, neticu, jo ne visi bezdarbnieki reģistrējas, – viedoklī dalās Iveta no Bērzaunes pagasta.
Viņa 1982. gadā ir pabeigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultāti, strādāja savā profesijā "Madonas Lauktehnikā" un komunālajā uzņēmumā Bērzaunē.
– Ar darbu viss bija kārtībā līdz 2010. gada sākumam. Kad sākās ekonomiskā krīze, paliku bez darba. Draudzenes iespaidā sāku lūkoties pēc darba Vācijas virzienā. Skolā padevās vācu valoda, arī tāpēc izvēlējos darbavietu Vācijā. Ceļš mani aizveda uz ļoti jauku vietu pie Mozeles upes. Strādāju restorānā – vīna darītavā par pavāra palīgu.
Tā bija maza, bet sakārtota pilsētiņa ļoti skaistā vietā. Man vajadzēja darbu, es to atradu un strādāju ar atdevi, labi sapratos ar vācu kolēģiem. Biju vienīgā latviete, tāpēc, runājot vācu mēlē, iejūtoties vidē, pamazām pilnveidoju arī vācu valodu. Vāciskajā vidē tomēr nespēju pilnībā iedzīvoties. Visiem teicu, ka esmu latviete, ka atrodos Vācijā tikai tāpēc, ka vēlos strādāt.
Vācijā Iveta ar pārtraukumiem pastrādājusi piecus gadus, bet katru reizi – citā vietā. Pabijusi arī Bonnā, Leipcigā, kā arī laukos Saksijā, kur strādājusi beķerejā. – Tā bija lauku beķereja, dzīvoju zaļā un plašā vidē, kur visapkārt – daudz vēja ģeneratoru. Tirgot beķerejas produkciju izbrauca ar furgoniņiem, un mans uzdevums bija salikt smalkmaizītes nākamajai dienai, lai agri no rīta varētu doties paredzētajā maršrutā. Kādu laiku pastrādāju arī veļas mazgātavā, kur gludināju lielajām viesnīcām un restorāniem galdautus un salvetes, – atklāj Iveta Slūka.
Lai arī Vācijā ir paticis strādāt, vienmēr vilkme bijusi atpakaļ uz Latviju, uz mājām, pie ģimenes. – Lai cik tur skaisti mazi un sakopti ciematiņi, lai cik augsts dzīves līmenis, man tomēr vajag Latvijas kultūru, kultūras pasākumus un latviešu valodu. Tāpēc esmu atpakaļ mājās. Kaut gan bija vērts aizbraukt uz Vāciju, un, neraugoties uz prombūtni, šis laiks bija ar plusa zīmi. Gūtā pieredze ir neatsverama, nāk tikai par labu. Atgriezos, meklēju sev piemērotu darbu, ja ne gluži par galveno grāmatvedi, tad kaut ko līdzīgu. Meklēju NVA mājas lapā, arī Madonas novadā, jo Rīga mani neinteresē. Nu labi, kādu laiku vari dzīvot mierīgi, jo esi sapelnījis kādu naudu, taču cik ilgi? Lai dibinātu savu uzņēmumu, manuprāt, ir jābūt tādai spējai – man tādas nav, – viņa ir kritiska.
Taujāta, kas palicis atmiņā no dzīves un darba Vācijas pilsētās, Iveta raksturo, ka Vācija ir liela, skaista un pārticīga zeme, bet atmiņā palikušas tieši mazpilsētas ar savām tradīcijām. Viņa joprojām atceras Pagalma svētkus, kas tur notika katru nedēļu kādā vienā vietā, arī krodziņā, kur tolaik strādāja: – Vācijā Pagalma svētki bija ar mūziku, izklaidēm, tos apmeklēja daudz cilvēku. Viesi bija jāapkalpo, notika vīna degustācijas, bija jautrība.
Īpašs bijis vīnogu lasīšanas laiks, kas vienlaikus bija gan smags darbs, gan arī svētki mēneša garumā: – Gāju arī lasīt vīnogas. Vīnogu lauki bija iekopti uz stāvas kraujas, ķekarus griezām ar speciālām šķērēm, likām uz speciāliem traukiem, un smagos, ogām piepildītos grozus pārnēsāja tikai vīrieši. No vīnogām darināja vīnu un šampanieti, kas atšķīrās no mūsējā. Nogaršoju arī jaunvīnu, ko piedāvā tirgošanā vīnogu laikā. Saimniekiem bija savs veikaliņš. Vasarā viņiem ir vīna svētki, kur izvēlē arī savu vīnogu lauku karalieni.
Darba laiks bijis tāds, ka jāstrādā arī sestdienās. – Vācieši paši negrib strādāt brīvdienās, jo sestdienas un svētdienas labprāt vēlas pavadīt kopā ar ģimeni.
Arī Iveta atzīst, ka uz savu dzimteni sākusi skatīties citādi tieši no attāluma: – Esot prom, Latvija kļuva mīļāka. Tur pa Vācijas televīziju skatījos mūsu skeletonistus un bobslejistus, jutu līdzi mūsu sportistiem. Kad skanēja Latvijas himna, jutu lielu lepnumu par savu valsti. Patika arī klausīties latviešu dziesmas, ko varēja arī ar interneta starpniecību. Mūsu vitālie pašdarbnieki – vispār tādu aktivitāti es Vācijā neredzēju. Savulaik dejoju līnijdejas, ko aizbraucot tiku pārtraukusi, bet šo nodarbi varētu atjaunot. Tur nopirku velosipēdu, jo Vācijā ir attīstīta veloceliņu infrastruktūra. Brīvajā laikā braucu pa ielejām, skatot upes malu, ezerus, vīnogu plantācijas.
Vai jūt, ka dzīve Latvijā pamazām mainās uz augšu? Uz šo jautājumu Iveta atbild: – Domāju, ka jā, tikai mūsu veikalos cenas dažkārt ir augstākas nekā Vācijā, kur saņem lielākas algas.
29.08.2018.