"Ainavu dārgumos" Vidzemē izceltais Teiču purvs ir viens no lielākajiem neskartajiem sūnu purviem Baltijā. Uzkāpjot skatu tornī, kur vien raugies, kilometriem tālu tikai sīkām priedītēm apaudzis sūneklis ar biežām ūdens lāmām akačos. Lai arī klusums tāds, ka ausīs duras, var just, ka Teiču purvs ir dzīvs un tas runā ar katru, kas nebaidās no ūdeņiem.
Kopā ar DAP vecāko dabas aizsardzības speciālistu Latgales reģionā Daini Tuču braucam ar auto pa labu ceļu uz unikālu vietu Latvijā aptuveni desmit kilometru no Murmastienes. Sīksala ir ne tikai pašā purva vidū izveidojusies sala, bet vieta, kas vēl saglabājusi suģestējošus stāstus par savu apdzīvotību. Dainim, kam purvs ir ikdiena un darbs, ir respekts pret šo vietu un arī savs stāstījums, ar kuru parasti mēdz iepazīstināt interesentu un ekskursantu grupas.
Nosaukt to mēdz dažādi – gan par Siksalu, gan Sīksalu, ko ieskauj ne tikai purvs, bet arī Sīksalas, Islienas un Tolkajas ezers. – Ja kādam vajag iedvesmu, lai dodas uz Sīksalu, – grāmatā "Purva burvība" raksta tās autore Lidija Radiņa, kas grāmatu veltījusi audžuvecākiem, kopā ar viņiem izbridusi visas purva takas. Viņas ģimenei te pieder īpašums. Esam pārliecināti, ka mūsu vidū ir tādi cilvēki, kuriem patīk purvā – vismaz dzērveņu laikā, un tā ir īsta relaksācija – atrasties tik neparastas dabas nostūrī, protams, zinot, ka neapmaldīsies.
Īstenībā uz šīs purva salas bijis vesels ciems, kas XVII gadsimtā uz salas izveidojies kā krievu vecticībnieku apmetne. Vecticībnieki šo grūti pieejamo salu bija izvēlējušies ticības karu laikā, bēgot no vajātājiem Krievijas pareizticīgo baznīcas reformas laikā. Publikācijās var izlasīt, ka līdz XX-XXI gadsimta mijai šī ciema iedzīvotāji – aptuveni 20 saimniecību – Sīksalā mituši bez jebkādām civilizācijas piedāvātajām ērtībām – bez infrastruktūras, bez elektrības. Sādžā bija zirgs, govis, vistas, aitas, citi lopiņi. Lielā mērā pārtika nāca no dabas – lasīja ogas, sēnes, vāca tējas, medīja un makšķerēja, turēja bites. Vecticībnieki, kas sākotnēji bija devušies bēgļu gaitās, ar laiku pārtapa par vietējiem iedzīvotājiem, starp viņiem – arī latvieši. No viņiem var pamācīties, kā varēja izdzīvot, arī neuzturot sakarus ar ārpasauli, kad ceļi pavasaros un rudeņos kļuva neizbraucami, un uz veikalu, kā mūsdienās, nebraucot, kā arī izturību un sīkstumu. Saprotams, ka viņus uzturēja ne tikai fiziskais, bet arī gara spēks, Sīksalas suģestija. Uz salas atrodas arī smilšu pauguriņš – kapsēta, kur līdz ar ļaudīm noglabāts daudz atmiņu.
Tagad, iebraukuši Sīksalā, redzam vairs tikai dažas mājvietas, arī sagruvušas mājas, vien divās vēl pastāvīgi dzīvo. Vairāk atbraucēju un interesentu, arī tūristu, tostarp ārzemnieku, te iegriežas vasarā, jo daba šeit ir skaista, un veldzi sniedz Sīksalas ezers. Esot atgriezies kāds jauns cilvēks, kuram te bijušas dzimtas mājas. Stāsta, ka no svešiniekiem norobežojas, nevēlas tikt izprašņāts un traucēts. Toties labā ziņa – arī purva salā ir mūsdienām atbilstoši pieejami mobilie sakari, elektrība, un ceļš tagad ir salabots, pat ideāls, ja zina, ka tas ved purvā, un var droši braukt ar vieglo automašīnu.
– Tā kā šī ir Teiču dabas rezervāta teritorija, no ceļa zīmes "Iebraukt aizliegts" bez saskaņojuma var braukt tie, kuri dodas uz savu īpašumu, pārējiem nepieciešams pieteikt savu ierašanos. Kad sāku strādāt 1992. gadā, Sīksalā (Dainis salas nosaukumu lieto ar garo "ī", taču vietējie var apvainoties, ka salu sauc par "sīko". – Aut.) vēl sastapu Fomidu un veco vīru Ivanu, kas stāstīja par savu ticību un to, kā te dzīvojuši savā pasaulē, ar savu dzīves uztveri, naturālo saimniecību. Bija interesanti parunāties ar šiem cilvēkiem, uzzināt viņu paražas. Piemēram, viņiem bija atsevišķas glāzes pašu lietošanai un tās, ko dod ciemiņiem. Reiz trāpījos, kad bija svinības, un nevarēja tā, ka tikai pagaršo – bija jāizdzer viss mēriņš, – interesants ir Daiņa Tuča stāstījums.
Viņš piebilst, ka, sākoties kolhozu laikiem, arī Sīksalu skārusi kolektivizācija, daļa vecticībnieku mājiņu sašķūrētas purvā, jo zeme nonāca kopīpašumā. Taču zeme te nav bijusi meliorēta, un, kā stāstīja vietējie, vienā gadā iesējuši graudus, bet uznācis mitrs rudens, novākt nevarējuši – viss palicis uz lauka. Toties tagad uz salas īpašnieki kopj pļavas. Zāle ir appļauta gan privātpersonām piederošajās pļavās, gan tajās, ko apsaimnieko DAP. Sala aizņem 137 ha, tie pārsvarā ir bioloģiski vērtīgi zālāji. – Purva sala ir unikāla vieta. Turklāt vietējiem šai teritorijā nav ierobežojumu ne lasīt ogas, ne makšķerēt ezerā, – saka mūsu pavadonis. – Ekotūrisms iekļaujas videi draudzīgā saimniekošanā. Iespējams, kādreiz varētu kādu no vecticībnieku sādžām atjaunot, lai uzskatāmi redzētu, kāda bija viņu dzīve. Pagaidām izlīdzamies ar stāstiem. Ar ES fondu atbalstu DAP Sīksalā ir uzbūvējusi skatu torni, pie torņa ir atpūtas vieta, soli. Tā dīvaini – apkārt purvs, bet sajūta, it kā esam uz cietzemes, – tā Dainis.
Purvā izzina augus, ieklausās klusumā
DAP par Eiropas Savienības līdzekļiem Teiču dabas rezervātā izbūvējusi tūrisma infrastruktūru – skatu torņus un atpūtas vietas, ierīkoti arī informatīvie stendi un rezervāta robežzīmes.
Teiču rezervātā ir trīs skatu torņi, bet tikai viens – Kristakrūga tornis A12 šosejas malā – ir brīvi pieejams apmeklētājiem. Pārējos drīkst atrasties tikai DAP speciālista klātbūtnē, iepriekš piesakot apmeklējumu. Uzkāpjot skatu tornī, cilvēki bieži jautājot – kas tad te, purvā, ir tik īpašs un kāpēc nevarētu staigāt brīvi, kur katrs vēlas? Dainis Tučs skaidro: – Mēs, Dabas aizsardzības pārvalde, šajā vietā nesargājam ogas vai putnus, mēs sargājam dabas teritoriju kā vienu lielu ekosistēmu. Pret purva ekosistēmu kā tādu jāizturas ar lielu cieņu. Daba ir lielāka par mums, cilvēkiem, un tā uz to arī jāraugās.
AGRA VECKALNIŅA foto
28.11.2018.