67 gadus vecā Silvija Berkolde dzīvo Madonā un trešo gadu saņem biedrības „Latvijas Samariešu apvienība" sniegto pakalpojumu – aprūpi mājās. Visu mūžu darbīgajai, naskajai sievietei pirms trim gadiem kā zibens no skaidrām debesīm nācis trieciens – smagas veselības problēmas un ieteikums pārcelties uz dzīvi pansionātā, kur tiktu aprūpēta.
– Biju kategoriski pret to. Man te ir savs dzīvoklītis, savas mantas. Nejūtos tā, ka vajadzētu sēdēt pansionātā. Pansionātā taču līdzīgi kā slimnīcā – ir iedalīta gulta, skapītis, drēbes kaut kur pakarini, viss ir kopīgs. Te, mājās, sienas pat palīdz. Bet apzinājos arī, ka veselības traucējumi ir – ēdienu drīkstu ēst tikai blenderētu, viena nedrīkstu iet ārā, ir kustību un runas traucējumi. Tad man piedāvāja samariešus, tolaik nemaz nezināju, kas tā ir par apvienību. Atbrauca apvienības vadītāja Dace, ļoti jauka un sirsnīga sieviete, parunājāmies, izrunājām visus punktus, kur un kāda palīdzība man vajadzīga. Nolēmām, ka aprūpētājs nāks pie manis trīs reizes nedēļā; ja nepieciešams tikt pie ārstiem vai uz izmeklējumiem, tad – pēc vajadzības. Mēnesī mans līdzmaksājums ir 21 eiro, kas, es uzskatu, ir ļoti pieņemama maksa. Un ar aprūpētāju man ir ļoti paveicies – Undīne man ir teju vai kā mazmeitiņa. It visā palīdz, nekur neatsaka, vienmēr ir tik atsaucīga. Tagad viņa devusies atvaļinājumā, tad nu aprūpē viņas mamma Ivanda, – atklāj Silvija.
Viņa dzīvo viena, jo tuvinieki izkaisīti pa Latviju un citviet. Vecākā meita Daiga nu jau otro gadu ir Anglijā, smags pārdzīvojums bijis jaunākās meitas Inetas aiziešana no šīs dzīves. Silvijas kundze ir bagāta ar pieciem mazbērniem; diemžēl nesanāk satikties tik bieži, cik gribētos. Viņa nodzīvojusi 24 gadus Ļaudonā, Madonā -16. Strādājusi gan skolā, gan bērnudārzā, arī pastā, bet beidzamos darba gadus – „Narvesen", Madonā.
Piemeklējusī slimība ir reta, pret to nav zāļu. Silvija secina: – Tu esi izsists no līdzšinējā dzīves ritma, kā pielāgoties jaunajam? Agrāk biju tik aktīva, viena pati gāju uz mežu lasīt ogas, visur kur piedalījos, biju naska. Kad kāds pazīstams ierauga, brīnās, kas ar mani noticis. Varu tikai pateikties tantei Vissijai Sauleskalnā, arī viņai ar veselību neiet labi, bet viņa ir tik sirsnīga, vienmēr cenšas mani uzmundrināt, palīdzēja tikt pirmajam šokam pāri. Katru vakaru parunājamies, viņa man prasa: „Kāda tad šodienas atskaite?" Tagad jau ļoti glābj tas, ka ir sakari, viedtālruņi. Arī ar tuviniekiem sazvanāmies, sūtām bildes.
Ar viedtālruni Silvija iemācījusies apieties pirms diviem gadiem, kad ko nezinājusi, palīdzējusi aprūpētāja. Kā kundze vērtē, samarieši iespēju robežās palīdzot ar visu. Viņa piebilst: – Bet jāsaprot, ka viņiem ir arī citi klienti, neesmu tāda vienīgā. Nevar jau arī vienā dienā likt visus darbus apdarīt, pašiem jābūt cilvēcīgiem pret aprūpētājiem, kas tādi paši cilvēki vien ir.
Cik vien var, Silvija Berkolde mājas soli cenšas apdarīt arī pati – pagatavo sev ēst, izgludina drēbes, parušinās pat piemājas puķu dobē. Ar pārējo palīdz „Samariešu apvienība". Kā viņa secina, invalīdi jau pielāgojas saviem dzīves apstākļiem; kaut lēnītēm un pamazām pašam arī jāturpina kustēties savu iespēju robežās.
Patīkami, ka „Samariešu apvienība" organizē arī ekskursijas, pērn Silvija braukusi līdzi uz Balviem, Smilteni, Stalīdzāniem. – Visi braucēji – kā seni paziņas! Tik draudzīgi, kopīgi uzdzied pa ceļam, aprūpētājas apstaigā, pajautā, vai neko nevajag, vai braucējiem viss labi. Šogad diemžēl veselība man pasliktinājās, tad nu neaizbraucu. Paldies, ka ir tāda apvienība, kas devusi man iespēju, lai dzīve būtu kaut cik pilnvērtīga. Priecē, ka arī uz Ziemassvētkiem mums sagādā dāvaniņas – atceras un padomā par mums, – teic kliente.
Tomēr ir arī grūtības, ar ko jāsaskaras un kur palīdzības sniegšanas iespējas nav līdz galam pārdomātas. Viņa pastāsta: – Ārā tikšana ir grūtākais. Tas ir mīnuss manā dzīvē un tiem, kas līdzīgi kā es. Gribētos kādreiz tikt arī uz kādu izklaides pasākumu, piemēram, pilsētas svētkiem, muzeju, pie friziera tikt, nevis tikai „bļodiņu" apgriezt, uz bibliotēku aizdoties vai kur citur. Tas samariešiem nav jādara. Invaliditātes komisija man ir piešķīrusi asistentu. „Madonas Novada Vēstnesī" arī bija skaisti uzrakstīts, ka invalīdiem asistents ir par brīvu. Es jau par to piezvanīju un uzknābu: „Kur tad viņš ir?" Šāds cilvēks man ir jāsameklē pašai, asistentam jābūt pašnodarbinātajam, manā gadījumā viņam jābūt ar mašīnu. Biju tādu cilvēku atradusi, bet viņš pamēģināja un secināja, ka nē, tas viņam diemžēl neatmaksājoties. Ar savu aprūpētāju runājām, vai nebūtu labāka tāda pieeja, ka izveido štata vienību „asistents" sociālajā dienestā, kas to nodrošinātu. Domāju, daudz klientu atrastos, protams, līdz zināmam skaitam. Tad arī aldziņa sanāktu, lai cilvēkam atmaksātos tādu darbu darīt. Kur es, mājās sēdēdama, varu tādu cilvēku atrast? Ne visiem ir radi vai draugi tuvumā, kas būtu ar mieru kļūt par asistentu.
24.07.2020.