Kultūras ministrijas Latvijas valsts simtgades biroja un cimdu meistaru aicinājums iesaistīties akcijā „Cimdotā Latvija" un valsts 100. dzimšanas dienu sagaidīt rakstainos cimdos daudzos raisījis lielu interesi un atsaucību arī mūspusē.
– Šis aicinājums rosinājis daudzus vilkt no pūralādēm to, kas ikdienā netiek nēsāts, pārskatīt noadīto cimdu, zeķu un segu krājumus, pārliecināties par ģimenē no paaudzes uz paaudzi saglabāto mantojumu, – atzīst cesvainiete Sandra Briede, kas adīšanai pievērsusies skolas gados, bet rokdarbi viņu interesējuši jau kopš mazotnes.
Sandra atceras, kā kaimiņos pie vecmammas Kalsnavā dzīvojusi kāda tante, kas brīnišķīgi tamborējusi, un viņa, vēl maza meitene būdama, apbrīnas pilnām acīm varējusi stundām skatīties, kā top sedziņas un citi tamborējumi. Pirmajā reizē vecmamma satraukusies ne pa jokam, jo nezinājusi, kur mazmeita palikusi, bet nākamreiz jau zinājusi, kur Sandru meklēt.
– Ļoti daudzas meitenes mūsu klasē adīja, un tad nodomāju, kāpēc es to nedaru: vai tad esmu sliktāka par citām. Sākumā adīju tikai džemperus un jakas. Toreiz man likās, ka četras adatas, kas jāizmanto, adot zeķes vai cimdus, traucēs un šo procesu padarīs daudz sarežģītāku. Taču tā pa īstam adīšanai pievērsos 1995. gadā, kad veselības problēmu dēļ bija jādzīvo mājās. Pirms tam ģimene no Cesvaines jau bija pārcēlusies uz dzīvi Madonā. Un tad bija tā, ka tētis, atverot atvilktnes, visur redzēja dzijas kamolus. Nekas cits neatlika, kā to visu savākt, aiznest uz savu istabu un sākt adīt. Noadīju kādus 60 zeķu pārus un sāku sadarboties ar Jēkabpils invalīdu atbalsta centru, uz kurieni tos visus aizvedu. Biju nedaudz pārsteigta, kad man jau pēc kādas nedēļas piezvanīja un teica, lai vedot vēl, viss jau esot pārdots. Izrādījās, ka daudzus pircējus piesaistījis tieši izmantotais krāsu salikums. Man patīk dzīvās krāsas, lai cimdi un arī zeķu valnītis būtu krāsains, dzīvespriecīgs, nevis pelēkos un tumšos toņos noadīts. Un tad es nodomāju – re kā, sēdēju mājās un, īpaši nepārpūloties, esmu laiku izmantojusi lietderīgi un adot vēl nedaudz naudiņas nopelnījusi, – atzīmē Sandra.
Adīšana viņai gan nekad nav bijis tikai peļņas vai iztikas avots. Arī tagad, kad strādā par grāmatvedi, Sandra brīvajā laikā ada, lai atslēgtos no cipariem un atskaitēm. Adot dzimst arī jaunas idejas, kuras Sandra pieraksta, lai nepiemirstas. Tieši tā ir tapuši trīs biznesa plāni un projekti, no kuriem dažus viņa ir veiksmīgi īstenojusi.
Tiekoties Sandra rāda cimdus, kas kopā ar zeķu pāri un aubi pabijuši izstādē pat Ķīnā. Arī lielajā simtgades rakstaino cimdu izstādē Rīgā varēja aplūkot viņas cimdu pāri. Sandra ar adījumiem regulāri piedalās arī rokdarbu izstādēs mūspusē – gan Cesvainē, gan Sarkaņu Amatu skolā, gan Uzņēmējdienu izstādēs Madonā, gan citur.
Bet kad tika noadīts pirmais cimdu pāris? Šai sakarā Sandra atklāj kādu visnotaļ interesantu stāstu. Viņa atceras – kāda meitene Cesvainē, gatavojoties kāzām, lūgusi noadīt 10 tautiskās zeķes un 10 tautiskos cimdus, ko dāvāt pie mičošanas.
– Apsolīju, domādama, ka zeķes noadīšu pati, bet cimdus, kurus līdz tam vispār nebiju adījusi, palūgšu noadīt Vandai Podiņai. Taču viņa teica, ka neesot tik daudz laika, un aicināja tos adīt man pašai. Pirmajā brīdī tas likās neiespējami, bet Vanda sacīja – sanāks, kāpēc lai nesanāktu, vienreiz taču jāsāk adīt arī cimdus. Tā es arī sāku tos adīt, un tik tiešām sanāca. Parādīju Vandai, viņa tos novērtēja un, pamanot dažas kļūdiņas, pateica, kas labojams, – atzīmē Sandra.
Toreiz viņa noadījusi pat 12 pāru zeķu un arī visus pasūtītos 10 cimdus, pie tam katru citādāku.
– Taču, ja būtu jāada visi cimdi ar vienādu rakstu, diez vai to es spētu. Process jau ir interesantāks, kad, paņemot par pamatu kādu rakstu, var šo to arī no sevis pielikt klāt, – uzskata Sandra.
Sarunas laikā viņa vairākkārt piemin daiļamata meistari Vandu Podiņu, kas ir daudz palīdzējusi, atklājusi daudzus knifiņus, kuri noder gan adot cimdus, gan zeķes: – No Vandas esmu daudz mācījusies un to daru joprojām. Gribu no viņas vēl iemācīties arī cimdu tvaicēšanu. Esmu mēģinājusi, bet man tā nesanāk, kā vajadzētu un kā tas padodas Vandai. Viņa visu laiku iedrošina un dažkārt pat tic man vairāk nekā es pati.
Sandra adīšanu par darbu neuzskata: – Tas ir mans vaļasprieks. Adu brīvajos brīžos, turklāt tikai tad, kad ir labs noskaņojums un varu domāt pozitīvas domas. Es labi apzinos, ja adīšu sliktā omā, negatīva enerģija nonāks arī adījumos.
Vaicāta, cik cimdu un zeķu ir noadīts, Sandra atzīst, ka skaitījusi neesot, bet visiem tuviniekiem pietiekot. Lai tikai ir vēlēšanās rakstainos cimdus un zeķes valkāt!
14.11.2018.