Ritai Ozolai no Kusas 2018. gads paliks atmiņā, jo pēc 12 gadu prombūtnes viņa ir atgriezusies mājās no Īrijas – uz palikšanu.
Sarunā ar Ritu Ozolu interesējos, kā tika pieņemts lēmums par atgriešanos mājās. Īrijā viņai bijušas divas darbavietas, beidzamajā par pavāri nostrādāti 10,5 gadi, un boss joprojām gaida atpakaļ. Viņai te dzīvo meitas ģimene, divi mazbērni, bet dēls tomēr izvēlējās palikt dzīvot Īrijā.
Rita atklāj, ka mājupceļš bija saistīts ar mammas veselības problēmām, jo vēlējās būt kopā ar mammu, kas pārcieta insultu. Diemžēl mamma tika aizsaukta mūžībā.
– Atgriežoties mēģināju saprast, ko es gribu, bet sapratu, ka pēc tik ilgas prombūtnes neko vairs nesaprotu. Palīdzēja tuvinieki. Vienu gan es zināju, ka sabiedriskajā ēdināšanā vairs negribu strādāt – pietiek, jo šajā sfērā jau 25 gadi nostrādāti. Steidzīgs darbs, kur nonstopā jāskrien, jāservē, dažreiz pieciem pavāriem bija jāpabaro ap 600 cilvēku. Tas ir darbs jauniem pavāriem, – saka Rita.
Par izjūtām, kādas ir, atgriežoties mājās, kuras nāk mantojumā no mammas, viņa stāsta: – Ārkārtīgi laba izjūta, ka esmu mājās, ka apkārt ir labi cilvēki. Kad ieeju savā dzīvoklī, aptveru, ka man vairs nav jāstrādā, lai nomaksātu lielo īres maksu, jo Īrijā īres maksa kāpj un kāpj. Kad sāku strādāt 2006. gadā, šajā valstī bija daudz uzceltu māju, tukšu dzīvokļu, un to īre bija lēta. Pamazām iebraucēju skaits palielinājās līdz tam, ka ir grūtības atrast, kur dzīvot. Īrijā ir likums, ka divus gadus saimnieks nevar palielināt īres maksu, bet ik pēc diviem gadiem viņš to paceļ, beigās jau tie bija 1000 eiro mēnesī. Vairs negribēju dzīvot ar kādu kopā, kā tas bija sākumā. Mēs ar dēlu, kas arī no 12 gadu vecuma pārcēlās pie manis, īrējām atsevišķu māju, te bija arī meita ar mazdēliņu, padzīvoja piecus gadus, bet abi ar draugu izdomāja atgriezties Latvijā, apprecējās. Mazdēls, kam būs 10 gadu, joprojām ir teicamnieks angļu valodā.
Vai remigrācijas plāns veicina atgriešanos? Uz to Rita atbild: – Mēs to izlasījām, lai zinātu, ko piedāvā. Taču sapratu, ka projekta rakstīšana nav mans ceļš, bet citu piedāvājumu jau nav. Kad apmeklēju Nodarbinātības valsts aģentūru, man sniedza daudz informācijas, arī norādīja, lai piezvanu remigrācijas koordinatoram. Meklēju informāciju arī internetā, lasīju facebook, kā dzīvo ģimenes, kuras ir atgriezušās – daži atkal ir aizbraukuši prom no Latvijas. Tad, kad tev Latvijā ir ģimene, ir ļoti labi. Tur nevēlos atgriezties, jo, ilgi nostrādājusi, godīgi maksājusi nodokļus 12 gadu, nedabūju no valsts neko. Varbūt bija nepareizi, ka pati aizgāju prom no darba, jo tad pabalsts nepienākas. Esmu uz Īriju apvainojusies par šādu faktu, bet tāda tur ir kārtība.
Toties Rita novērtē Īrijā gūto pieredzi: – Varu tikai priecāties, ka es tur biju. Lai arī sākums bija ļoti grūts, jo nepratu valodu, izgāju cauri daudzām grūtībām, bet līdz ar to esmu pati pamainījusies. Man ir radies lielāks pašnovērtējums, jo, manuprāt, Latvijā ļoti daudziem cilvēkiem ir zems pašvērtējums – ko nu es, es jau neko, bieži vien latvietim patīk otram iegriezt, kaut neapzināti. Tur es mācījos sevi mīlēt, iemācījos būt līdzvērtīga savā profesijā ar īriem, saprast viņu jokus, kas varbūt ir rupji, bet teikti labā nozīmē. Īri ir ļoti labi cilvēki, protams, ar savām nacionālajām īpatnībām. Mēs esam praktiskie latvieši, visu varam izdomāt un izdarīt daudz ātrāk. Mani pārsteidza tas, ka tur vīrieši nemāk neko salabot, likās dīvaini, ka visās situācijās sauc meistarus. Mans dēls jau no bērnudārza vecuma tika mācīts visu ko darīt, viņam lieliski padevās koka darbi. Viņi ļoti uzmana savus bērnus, un tur pēc ekskursijas pat četrpadsmitgadīgam dēlam bija jāaiziet pakaļ, pasakot skolotājai, ka iet mājās. Latvijā mammas strādā, arī bērnus cenšas audzināt būt patstāvīgiem. Īrijā cilvēki ir ļoti mierīgi, ne par ko nestreso, ir smaidīgāki, viņiem ir vēlme palīdzēt viens otram. Latvijā vairāk ir nomāktu seju, gribētos, lai te savstarpēji izturētos ar lielāku cieņu.
Kad interesējos, kā Īrijā svin Ziemassvētkus, Rita atceras: – Tur cilvēki tērē lielu naudu dāvanām, pērk ļoti dārgas dāvanas, apdāvina visus. 25. decembri pavada ģimenēs, rīko milzīgas pusdienas, kad lielākoties galdā ceļ tītara cepeti, Ziemassvētku pudiņu, kas tiek gatavots vismaz mēnesi iepriekš. Latviešu pavāriem centās iedot brīvdienu 24. decembrī, jo mēs sagaidām Ziemassvētku vakaru, un mēs esam daudz radošāki. Tur 26. decembrī atzīmē Sv. Stefana dienu, sēž pabos (krodziņos), kas ir pilni ļaužu. Taču domāju, ka latviešu Ziemassvētki ir daudz mīļāki.
28.12.2018.