Turpinot godāt Madonas novada iedzīvotājus par viņu sasniegumiem, nesavtīgo darbu pārējo iedzīvotāju labā un patriotisma glabāšanu sirdī par savu novadu, valsti, vēlējāmies uzrunāt kādu pieredzes bagātu cilvēku, kurš daudzu gadu garumā ir sniedzis ievērojamu devumu novada iedzīvotāju veselības uzlabošanā. Līdz ar to devāmies uz Madonas slimnīcu, lai par nesavtīgo darbu cilvēku labā un par situāciju medicīnā šobrīd aprunātos ar Madonas slimnīcas endokrinoloģi Ritu Eglīti.
Ieejot dakteres kabinetā, nevarēja nepamanīt nelielo papīru kaudzi uz galda. Rita Eglīte atzina, ka šis viņai ir saspringts laiks, jo darba un pacientu viņai esot ļoti daudz.
Uzsākot sarunu, pirmais, ko vēlējos uzzināt, bija tas, cik gadu daktere jau strādā Madonas slimnīcā un vai tā ir viņas vienīgā darbavieta.
– No 1962. gada, kad beidzu institūtu, strādāju Trikātas lauku slimnīcā. Četrus gadus pēc tam strādāju Smiltenes slimnīcā, bet jau 1968. gadā sāku darbu Madonas slimnī-
cā, – stāstīja Rita Eglīte.
Vaicāta, kā izvēlējās kļūt tieši par endokrinoloģi, Rita Eglīte atzina, ka tā esot bijusi gaužām vienkārša dzīves sakritība.
– Agrāk bija tā, ka rajona slimnīcā katrs speciālists, terapeits apguva kādu blakusspecialitāti. Kad es atnācu uz Madonu, pārējās specialitātes bija jau aizņemtas. Man nekas cits neatlika, kā kļūt par endokrinoloģi. Sākumā Madonas slimnīcā es strādāju par terapeiti un jau pēc mēneša kļuvu par terapijas nodaļas vadītāju. Pēc tam – arī par endokrinoloģi. 1972. gadā mēnesi biju kursos Maskavā par endokrinoloģiju. Laika gaitā vēl šo to pamācījos un 2001. gadā Madonas slimnīcā sāku strādāt tikai par endokrinoloģi.
Sarunas turpinājumā dakterei vaicāju, kas visus šos gadus viņu ir mudinājis rūpēties par Madonas novada iedzīvotājiem un viņu veselību.
Kādu brīdi padomājusi, Rita Eglīte sacīja: – Kad mēs mācījāmies, mūs tendēja uz to, ka jāstrādā cilvēka labā. Bet diemžēl tagadējās reformas liecina par to, ka cilvēks, pacients ir pēdējā vietā. Kas attiecas uz slimnieku veselības stāvokļa un apkalpošanas līmeņa uzlabošanos pēc šīm reformām – nekas diži, manuprāt, nav mainījies. Es cilvēkiem vienkārši vēlos palīdzēt. Tikko vēl noklausījos reportāžu par ātrās palīdzības sniegšanu un laika pārkārtošanu. Mani ļoti sarūgtināja tas, cik vienkārši šo jautājumu var atrisināt… Samazina brigāžu skaitu, pēc tam pagarina apkalpošanas laiku – tas nozīmē, ka tikai 70% cilvēku pēc izsaukuma saņemšanas ir jāapkalpo laikā. Tas, manuprāt, ir noziegums pret šiem 30% pacientu, kurus var apkalpot tikai pēc stundas vai divām. Pēc manām domām, tas nozīmē to, ka pasliktinās pacientu apkalpošana, ja pie neatliekama gadījuma pacientiem var ierasties vēlāk. Patiesību sakot, esmu sašutusi, ka daži cilvēki tik vienkārši tur augšā visu nolemj. Turklāt šī nepavisam nav vienīgā problēma medicīnā.
Sarunai ievirzoties par medicīnu mūsdienās, endokrinoloģe dalījās pieredzē un izteica savu viedokli:
– Dienu no dienas esmu redzējusi, pie kā noved tas, kad medikamentus ārsts izraksta, pacientu neredzot. Es uzskatu, ka ne katrs pacients spēj izvērtēt savu veselības stāvokli. Mani mulsina tas, ka speciālisti par to nerunā. Trīs reizes pagarinot recepti, labi – nekas nenotiks. Bet tajā ceturtajā reizē sazin kas var notikt… Ir bijuši arī dažādi „kuriozi". Cilvēks atnāk ar vairogdziedzera problēmām, bet, pārbaudot pacientu, es konstatēju, ka viņam ir sirdsdarbības traucējumi un jāpaliek slimnīcā. Pacients man atbild: „Daktere mani sūtīja pie jums konsultēties par vairogdziedzera problēmām, bet jūs mani tagad ar sirdi liekat slimnīcā." Sākumā cilvēks pretojās, bet, kad izgāja no slimnīcas, tad saprata situācijas nopietnību. Uzskatu, ka cilvēks ir jāizmeklē kopumā, nevis tikai konkrētais orgāns vai ķermeņa daļa. Mums profesors Rudzītis mācīja, ka tā ir svēta lieta – pacientu izmeklēt no galvas līdz kājām, lai varētu uzstādīt diagnozi. Tagad visa veselības sistēma ir vērsta uz to, ka es varu ārstēt tikai noteiktu vietu. Es varu ārstēt vairogdziedzeri, bet manās kompetencēs nebūtu izrakstīt medikamentus, teiksim, saistībā ar kardioloģiju. Arī pacientiem veidojas tāds uzskats, ka, piemēram, ja speciālists ārstē tikai sirdi, tad viņam par pārējo nav nekāda darīšana. Manā pieredzē ir bijuši arī gadījumi, kad cilvēki atnāk ar iedomātu kaiti, bet noklusē, viņuprāt, sīkumus, kuru dēļ patiesībā šī slimība ir izcēlusies.
Noslēgumā Ritai Eglītei vaicāju, kāds ir viņas novēlējums Madonas novadam un valsts iedzīvotājiem Latvijas simtgades jubilejā.
Dakterei uz brīdi sariesās asaras acīs, bet, turpinot sarunu ar lielu pārliecību, viņa atbildēja: – Es teiktu, ka turēties un nepakļauties nesaprātīgiem lēmumiem no augšas. Mūsu slimnīcu gribēja likvidēt un apvienot ar Cēsu un Gulbenes slimnīcām, bet es domāju, ka, pateicoties cilvēku neatlaidībai, mēs esam palikuši kā slimnīca. Mani ļoti satrauc tas viss, kas patlaban notiek ar medicīnu Latvijā. Es gribētu, lai mani kolēģi saprot to, ka, pirmām kārtām, ir jāstrādā cilvēku labā, nevis jāklausās kādi norādījumi. Un lai ārsti būtu pasaules slimnīcas patrioti. Pacientiem es novēlu vairāk rūpēties par savu veselību. Lai nepadodas grūtību priekšā un mēģina kaut ko panākt savās interesēs. Visas tās rindas, pieņemšanas ir liela bezjēdzība, kas tagad notiek. Es uzskatu, ka ārsta darbs netiek novērtēts – saku to vispārīgi, ne tikai par sevi. Ir tāds teiciens „Zivs pūst no galvas", turklāt tie visi rīkojumi, pavēles no augšas man nav īsti saprotami. Atliek tikai cerēt, ka kaut kas tomēr mainīsies uz labo pusi.
29.08.2018.