Varakļānu novadā pērn asinis ziedoja 88 donori, viņu vidū arī varakļāniete Silvija Savicka, kas to dara jau daudzus gadus.
– Kad Varakļānos ierodas VADC Latgales filiāles darbinieki, es vienmēr izmantoju šo iespēju un nododu asinis, ja vien, protams, nav kādu veselības problēmu, piemēram, esmu apaukstējusies. Asinis pirmoreiz ziedoju 1977. gadā, kad iestājos 1. Medicīnas skolā un kopā ar kursa meitenēm devos uz Asinsdonoru centru Rīgā. Uzskatu, ka, ja vien cilvēks ir vesels, asinis ir jāziedo. Tas gan palīdz citiem kritiskās situācijās, gan arī pašam nāk par labu. Vismaz es pēc asins nodošanas jūtos ļoti labi, atjaunojas asins sastāvs. Nododot asinis, ir iespēja uzzināt, vai viss kārtībā ar veselību, vai kaut kādā veidā, piemēram, neesi inficējies ar C hepatītu. VADC darbinieku veiktās analīzes ir ļoti kvalitatīvas, tās ir bez maksas, un, piezvanot uz bezmaksas tālruni, donori var visu noskaidrot. Nododot asinis, var uzzināt arī savu asinsgrupu, kas dzīves laikā nemainās, un rēzus piederību, kas dažkārt var arī mainīties – sarunā „Staram" atzina ilggadējā donore Silvija Savicka.
Viņa asinis ir ziedojusi ap 200 reižu un varbūt pat vēl vairāk, bet visspilgtāk atmiņā ir brīži, kad divas reizes asinis tikušas pārlietas tieši un cita varianta neesot bijis, jo tas tik tiešām bijis dzīvības un nāves jautājums.
– Pēc 1. Medicīnas skolas beigšanas es sāku strādāt par vecmāti Varakļānu slimnīcas dzemdību nodaļā. Pieņemot dzemdības, kādai sievietei sākās stipra asiņošana. Lai viņas dzīvība neizdzistu, steidzami bija jāpārlej asinis, bet asins rezervju slimnīcā nebija. Tā bija nakts, un tās atvest nebija iespējams, turklāt tiktu zaudēts laiks, bet vilcināties nedrīkstēja. Par laimi, mūsu abu asinsgrupas sakrita, un kopā ar nu jau mūžībā aizgājušo medicīnas māsu Lūciju Eiduku, kas bija ļoti pedantiska un tolaik strādāja Varakļānu slimnīcā, nolēmām asinis pārliet tiešā ceļā, jo no tā bija atkarīga sievietes dzīvība. Emocionāli tas bija saspringts pārdzīvojums. Kad atnācu mājās, vēl ilgi nejutos savā ādā, bet pēc tam biju ļoti priecīga, ka sieviete izdzīvoja un varēja savu bērnu izaudzināt. Tā esmu rīkojusies vēl vienu reizi, – atcerējās Silvija.
Cik dzīvību ir palīdzējusi glābt, nododot asinis tik daudzus gadus, viņa, līdzīgi kā citi donori, pateikt nevar, jo tāda informācija, kam tās tiek pārlietas, sniegta netiek, bet ir zināms, ka ar vienu devu var glābt vairāku cilvēku dzīvības.
Donoru skaits Latvijā, kā zināms, ar katru gadu nedaudz samazinās, tāpēc Silvija aicina ikvienu iesaistīties donoru kustībā. Ja vien ļauj veselība, kāpēc gan nepalīdzēt? Nevar jau zināt, kādā situācijā katrs var nokļūt, un tad jau viss būs atkarīgs no citu atsaucības un palīdzības. Protams, katram pašam ir jāizvērtē, vai spēj būt donors. Ja ir bail no asinīm un, tās ieraugot, gandrīz vai jāģībst, tad gan labāk ir nenākt un tās nenodot.
– Esmu ievērojusi, ka tie cilvēki, kuri asinis nodod Varakļānos, to dara regulāri. Māsiņas arī to ir ievērojušas un mūs jau pazīst pēc izskata. Ja kādu reizi neatnākam, painteresējas, kas tam bijis par iemeslu un vai informācija par rīkoto donoru dienu līdz mums ir nonākusi. Beidzamajos gados būtiski ir palielinājusies so-ciālo tīklu nozīme, kur ir pieejami arī VADC Latgales filiāles izbraukumu datumi uz reģioniem. Ļoti pozitīvi ir vēl tas, ka par iespēju nodot asinis donori tiek informēti īsziņu veidā pa mobilo telefonu. Afišas par donoru dienu Varakļānos tiek izliktas arī veselības aprūpes centrā, tāpat pilsētā, un par to pie mums parūpējas Anna Sondore. Katrā ziņā informācija ir pietiekami plaša, galvenais – ir jābūt vēlmei ziedot asinis, – uzsvēra Silvija Savicka.
Vaicāta, kas savulaik noteica profesijas izvēli, viņa atklāja, ka bērnībā ļoti daudz slimojusi un gandrīz vairāk laika pavadījusi slimnīcā nekā mājās.
– Sākumā bija doma mācīties par pediatri, jo man ļoti patika bērni, un tie patīk joprojām, protu ar viņiem arī atrast labu kontaktu, bet tad nolēmu, ka būšu vecmāte, jo togad, kad stājos Medicīnas skolā, netika veidota feldšeru grupa. Atzīšos, ka, izvēloties profesiju, man nebija priekšstata, kas īsti vecmātei jādara. Kad praksē piedalījos pirmajās dzemdībās un redzēju, kā pasaulē nāk bērniņš, no saviļņojuma pat raudāju. Vecmātes profesija man kļuva ļoti tuva. Vecmāte taču ir pirmais cilvēks, kas paņem to bērniņu rokās un ļauj viņam ienākt šajā pasaulē. Kaut gan daudzi gadi ir pagājuši, kopš Varakļānu slimnīcā tika slēgta dzemdību nodaļa un es šajā profesijā vairs nestrādāju, māmiņas mani atceras joprojām, un arī es viņas neesmu aizmirsusi. Man ir klade, kurā esmu ierakstījusi visus tos bērniņus, kurus piedzimstot esmu saņēmusi. Daļa no viņiem jau paši ir kļuvuši par vecākiem, – pastāstīja Silvija.
Par vecmāti Varakļānu slimnīcā viņa nostrādāja 14 gadu – līdz brīdim, kad slimnīcā tikusi slēgta dzemdību nodaļa. Darbā viņu pieņēmis dakteris Blusanovičs. Tas noticis 1980. gada janvārī, kad vēl bijusi valsts praksē jeb mēnesi pirms Medicīnas skolas beigšanas. Dzemdību nodaļu Varakļānu slimnīcā un kolektīvu Silvija raksturoja kā ļoti jauku un izpalīdzīgu. Tāpat kā uz dakteri Blusanoviču, vienmēr varējis paļauties arī uz Mariju Cīruli un Jūliju Broniču, kurām varējis zvanīt pat nakts laikā, ja bija nepieciešama kāda palīdzība, kāds padoms, konsultācija, kas vienmēr tikusi arī saņemta. Visi viņi ir jau mūžībā, bet atmiņas silda…
Pēc dzemdību nodaļas slēgšanas Silvija Varakļānu slimnīcā ir strādājusi bērnu nodaļā, ginekoloģijas, ķirurģijas, terapijas nodaļās, bet kopš 2001. gada – ģimenes ārstes Sandras Gritānes praksē Varakļānos par medmāsu.
– Pie jaunajiem darba pienākumiem ģimenes ārstes praksē esmu pieradusi, un te strādāt man patīk. Atskatoties uz darba mūžu, jāatzīst, ka medicīnas jomā esmu daudz ko darījusi, vienīgi uz ātrajiem neesmu strādājusi. Taču vismīļākā man tomēr ir vecmātes profesija. Ir bijuši piedāvājumi tajā atgriezties, bet nu vairs neko savās darba gaitās nemainīšu. Tas laiks ir pagājis, un arī izbraukāt no Varakļāniem būtu pagrūti, – atzīmēja Silvija.
Bet vai donoriem tiek sniegts pietiekams atbalsts?
– Esmu no dažiem dzirdējusi, ka kompensācija zaudētā asins apjoma atjaunošanai varētu būt lielāka (patlaban tā ir 4,27 eiro), kaut gan domāju, ka lielākā daļa asinis nodod ne jau naudas dēļ, bet gan saprotot, ka tās ir ļoti vajadzīgas daudzās situācijās, tāpēc ir jābūt pietiekamām asins krājumu rezervēm, – piebilda Silvija.
30.01.2019.