– Te ir mana paradīze, mana „fāterlande", – tā par savām dzimtajām mājām „Lettes" saka Miķelis Gruzītis.
– Protams, robežas esmu atvēris, te ir dota iespēja iegriezties visiem – laivotājiem, disku golfa spēlētājiem, dabas draugiem.
Uz skatuves viņš vairs netīko kāpt. Pārsvarā uzdzied sava prieka pēc – nelielai kompānijai un savējo lokā. Nupat viņš ir uzaicināts kopā ar Rupsalas pansionāta dziedātājiem padziedāt, sakot „Tu būsi mūsu zvaigzne". – Atkal uzdziedājām „Aiviekstes ozolus", es laikam nevaru pateikt „nē", – tā Miķelis Gruzītis.
„Lettēs" Miķelis Gruzītis uzturas katru dienu, sakot: – Man te ir sava dzīvība – peld astoņas pīles, skraida „laimīgās vistas" un divi kaķi. Strādāt var tik, cik varu atļauties, bet cik darīsi, tik būs. Jāgādā arī par floras un faunas saglabāšanu Lubāna mitrāja teritorijā.
Mūsu sarunas laikā Miķelim Gruzītim lūdzu vairāk pakavēties Latvijas Tautas frontes laikā. Viņš iesāk stāstu: – Man labā atmiņā palikusi pirmā sanākšana Madonas mūzikas skolā Arta Kumsāra kabinetā. Atceros, ka bijām 13 cilvēku. Sākām runāt pie atvērta loga skaļās balsīs, un pārstāve no mākslas skolas sacīja – logs vaļā, bet mēs te tik skaļi runājam. Klusībā nodomāju, ka mēs – tā kā 1905. gada revolucionāri. Ko tad vairs var noklausīties, ja kustība ir sākusies. Taisni labi – lai klausās, lai dzird. Saka jau, ka Tautas fronti dibināja paši komunisti, lai varētu kontrolēt, bet Tautas fronte aizgāja nekontrolējamā virzienā. Pēc neilga brīža sāku organizēt Latvijas Tautas frontes grupu arī Lubānā. Sapulcējāmies bibliotēkā, kur sanācām astoņi cilvēki. Man pašam baiļu par represijām nebija, bet daudzos cilvēkos tās vēl bija. Piemēram, kad vajadzēja izveidot LTF biedru sarakstus, daži sacīja, ka visur piedalīsies un atbalstīs Tautas fronti, bet lai tikai nekur viņu vārdus neraksta. Sieva gan mājās prasīja, vai jau sākt koferus kravāt. Es pretī – nē, uz Sibīriju nebrauksim, kaut toreiz vēl Padomju Savienība pastāvēja. Pamazām LTF atbalsta nodaļas izveidojās vairākos uzņēmumos – Lubānas mežrūpniecības saimniecībā, Meliorācijas sistēmu pārvaldē. LTF darbojās arī divi vai trīs cilvēki, kurus uzskatīja par ziņotājiem. Atceros, kā vācām parakstus par Latvijas karoga un himnas atjaunošanu. Sekoja diskusijas par vietu, kur tad sarkanbaltsarkano karogu pacelsim Lubānā. LTF Lubānas nodaļu izdevās pārliecināt, ka nevajag celt karogu uz vecā kultūras nama jumta, jo neremontētais nams sabojās visu skatu. Ierosināju izgatavot kārtīgu karoga mastu un pacelt sarkanbaltsarkano karogu Lubānas centrā. Sagādāju materiālus, aizvedu uz Lubānas mežrūpniecības saimniecību, kur metinātājs Jānis Korns, kas pats Sibīriju izbraukājis, mastu sametināja. Ja nemaldos, Latvijas karogu pacēlām mastā 1989. gada 18. novembrī – kā tas pienākas. Neviens pret to nekādas represijas neveica. Vēlāk, kad karogam vējā bija sadriskāta mala, to noņēmu un palūdzu meitai, lai sašuj. Nepagāja diena, kad man zvana – ko nu darīsim, karogs pazudis! Mierināju, ka karogs ir sašūts, izmazgāts un drīz atkal plīvos. Tā pamazām karogi parādījās arī pie mājām. Man radās arī dziesma ar vārdiem „Mosties, celies un strādā, garam brīvību gādā, daudz par maz tikai dzīvot…".
Šos dziesmu vārdus radīju kā sarunu ar Kronvaldu Ati. Ar šo dziesmu un Lubānas kori bijām Latvijas Valsts universitātes aulā. Koris dziedāja, es rāvu solo. Esmu piedalījies arī LTF pirmajā kongresā 8. oktobrī, bet dienu iepriekš piedalījos arī tautas manifestācijā Mežaparkā. Kongress man likās interesants, dažus momentus pat piefiksēju – kurš izteicās pozitīvi, kurš negatīvi. Toreiz visvairāk uz Gorbunovu, Vagri un citiem varas pārstāvjiem, kas sēdēja zālē, bļāva Juris Vidiņš. Mums, latviešiem, laikam tas ir bijis visu laiku – nevaram tā mierīgi.
Vai Atmoda un Latvijas Tautas fronte vienoja? Uz to Miķelis Gruzītis atbild: – Domāju, ka diezgan spēcīgi vienoja. Pēc tam janvāra sākumā Rīgā, Kongresu namā, notika konference, kur piedalījās arī Interfronte. Tiem štābs atradās Civilās aviācijas institūtā. Starp citu, arī mums te bija Interfronte, un centrs, manuprāt, bija Dzelzavā. Tajā laikā uzrakstīju rakstu, ko aizsūtīju uz „Padomju Jaunatni" – publicēja.
Miķelis Gruzītis ir rakņājies vēsturē un mēģinājis izprast izsūtīšanu „loģiku". Viņš atklāj: – Tiku Cēsu arhīvā un izraku, ka izsūtīto sarakstā no Lubānas pagasta pirmais numurs bija mans vectēvs, kuram nebija abu kāju līdz ceļgaliem. Mans vectēvs mira 1947. gadā, bet nezin kāpēc viņš vēl bija sarakstos izvešanai 1949. gadā. Mans tēvs arī skaitījās budzis, un viņam kā agronomam 1948. gada vasaras otrajā pusē partorgs uzdeva izveidot kolhozu, ja ne – būs ceļš zem kājām. Tēvs nobijās, jo ģimenē bijām kupls bērnu bars, un sakarā ar piespiešanu kļūt par kolhoza priekšsēdētāju mūs neizveda. Tēvs nomira 1986. gadā, domādams, ka mēs „Lettēs" nedzīvosim. Taču 1992. gadā nokārtoju īpašumtiesību dokumentus. Smejos, ka tēvs ar 56 ha skaitījās budzis, es ar saviem hektāriem – sīkzemnieks.
31.10.2018.