Sociālā palīdzība – naudas vai mantiskais pabalsts personām (ģimenēm), kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai: ēdienam, apģērbam, mājoklim, veselības aprūpei, obligātajai izglītībai.
Sociālās palīdzības pabalsti katrā pašvaldībā tiek piešķirti ar mērķi – sniegt materiālu atbalstu krīzes situācijā nonākušām trūcīgām personām (ģimenēm), lai apmierinātu to pamatvajadzības un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā. Atkarībā no sava budžeta iespējām katrā pašvaldībā atšķiras sociālajai palīdzībai piešķirtais finansējums un attiecīgi arī – sniegtās palīdzības veidi.
Visos Madonas reģiona novados – Madonas, Cesvaines, Lubānas, Varakļānu un Ērgļu – tiek izmaksāti par obligātiem noteiktie pabalsti: pabalsts garantētā minimālā ienākumu (GMI) līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa (mājokļa) pabalsts.
Pārējie pabalsti pamatvajadzību apmierināšanai pamatā tiek izmaksāti, ja ir apmierināts iedzīvotāju pieprasījums pēc augstāk minētajiem pabalstiem.
Attiecīgi novadu iedzīvotājiem, kuri nonākuši trūkumā vai kādā ārkārtas situācijā, ir iespēja pieteikties vēl citiem atbalsta veidiem.
Madona:
* pabalsts krīzes situācijā;
* pabalsts veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai;
* pabalsts maksai par ēdināšanu pirmsskolas izglītības iestādēs;
* pabalsts mācību uzsākšanai skolā;
* pabalsts „Zupas virtuve".
Lubāna:
* pabalsts ēdināšanas izdevumu segšanai;
* pabalsts pacienta iemaksas par uzturēšanos stacionārā, pacienta iemaksas un maksas par nakts izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumiem, uzturoties dienas stacionārā, apmaksai;
* pabalsts medikamentu iegādei;
* apbedīšanas pabalsts;
* pabalsts krīzes situācijā.
Cesvaine:
* mācību pabalsts pirmklasniekam;
* ārstēšanās pabalsts vai pabalsts medicīnas pakalpojumu apmaksai;
* atvieglojumi par ēdināšanas izdevumiem Cesvaines izglītības iestādēs;
* vienreizējs pabalsts ārkārtas situācijā (ugunsnelaimē, dabas stihijā).
Varakļāni:
* vienreizējs pabalsts ārkārtas situācijā;
* brīvpusdienu pabalsts;
* pabalsts medicīnisko izdevumu apmaksai.
Ērgļi:
* pabalsts dzīvokļu īres un komunālo maksājumu parādu dzēšanai;
* vienreizējs pabalsts krīzes situācijā nonākušai ģimenei (personai);
* pabalsts ēdināšanai Ērgļu novada izglītības iestādēs un uzturmaksai pirmsskolas iestādēs;
* pabalsts ārstēšanās izdevumiem;
* apbedīšanas pabalsts;
* pabalsts aprūpes pakalpojumu pirkšanai vientuļiem pensionāriem un invalīdiem.
Jāpiebilst, ka vairākās no minētajām pašvaldībām ir arī pabalsti, kas tiek piešķirti, neizvērtējot iedzīvotāju ienākumu līmeni, bet gan ņemot vērā piederību kādai mērķa grupai, vai vienreizēji maksājumi konkrētam mērķim, piemēram, pabalsts nozīmīgās dzīves jubilejās, pabalsts sakarā ar bērna piedzimšanu, pabalsts politiski represētām personām, pabalsts bāreņiem un bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības, un tamlīdzīgi.
Nepieciešamība pēc sociālās palīdzības iet rokrokā ar darba iespējām katrā pašvaldībā; uz jautājumu, kāda ir situācija darba tirgū un attiecīgi – sociālā dienesta klientu loka vidū, atbildēja Lubānas novada sociālā dienesta vadītāja Inese Lībere: – Es vienmēr saku – tie, kuri darbu grib atrast, to atrod un noturas. Bet tie, kas pieraduši dzīvot „brīvi", vairs nezina, kas ir darba režīms. Viņiem grūti tajos rāmjos turēties, ja gadus 10-15 bijis bez pastāvīga darba; strādā varbūt vienīgi gadījuma darbus, lai būtu „pats sev saimnieks". Viņi arī nav motivēti strādāt 8 stundas par minimālo algu. Ir bijis, ka palīdzam iekārtoties darbā, taču pēc tam pašiem jāsarkst, ka cilvēks nav spējis noturēties pat 2 mēnešus. Diemžēl, tās ir atkarības… Un nav jau tikai tēviem, bet arī daudzām māmiņām.
Inese Lībere atzina – runājot ar kaimiņu novadu pārstāvjiem, pierādās, ka ilglaicīgo jeb „profesionālo" pabalstu saņēmēju problēma vērojama visur, un visbiežāk viņu dzīves problēmas saistītas ar atkarību no alkohola. Savukārt īslaicīga sociālā palīdzība, lai nostātos paši uz savām kājām, klientiem nepieciešama vien atsevišķos gadījumos. – Par to būtu jārunā, jāredz un kaut kas jāmaina visā likumdošanā. Jābūt stingrākiem, jo mēs jau varam tikai pateikt, aizrādīt. Tā ir tāda kā ielāpa lāpīšana. Mums šī palīdzība ir jāsniedz, bet patiesībā ar šīm ģimenēm būtu ilgstoši jāstrādā psihoterapeitam. Tādu resursu vienkārši nav. Ja ir kādas atkarības, būtu jābūt piespiedu ārstēšanai, kā tas bija agrāk. Tagad ir tikai cilvēktiesības. Mēs piedāvājam, bet, ja ģimene pasaka „nē", piemēram, iziet Minesotas programmu, mums nav nekādu sviru, lai piespiestu to darīt. Un pat ja ārstēšanas kursu iziet, pēc tam atkal jābūt atbalsta grupām, psihoterapeitam, kas turpina strādāt, runāt. Citādi atgriežas tai pašā vidē, pie tiem pašiem „draugiem" – visbiežāk viss vienkārši atsākas. Kā sociālais dienests varam tikai mēģināt no malas sniegt šos pamatapstākļus normālai dzīvei, tālākais ir katra klienta paša rokās, – pauda Inese Lībere.
12.09.2018.