Gadu mijā dzīve par 180 grādiem sagriezās suņu meitenei Ūsai, kad nomira viņas saimniece. Kucīte palika dzīvojam viena pati Bērzaunes pagasta lauku mājās, ziemas aukstumā. Rūpes par Ūsu uzņēmās kaimiņiene Daiga, kucīti pabarojot, izvedot pastaigās un mēģinot atrast vietiņu, kur likteņa varā palikušo suni iekārtot – diemžēl dzīvnieku patversmēs sekoja atteikums.
Laimīgas sakritības kārtā informāciju par neapskaužamā situācijā nonākušo Ūsu internetā pamanīja dzīvnieku draudzene Rovena Freliha un sazinājās ar Kuldīgas novadā dzīvojošo Sarmīti Veselovu. Ģimene no otra Latvijas gala piekrita kucītei dot mājas un otru iespēju. Biedrība „Madonas dzīvnieku draugi" nokārtoja Ūsai obligātās vakcīnas, čipēšanu un palīdzēja noorganizēt transportu – Ūsa devās pretim jaunajai dzīvei!
Nu ir pagājuši trīs mēneši, kopš Ūsa-Lusī saimnieko Ēdoles pagasta „Griezēs" kopā ar draugu Vinstonu, kas arī savulaik izglābts. Saimniece Sarmīte Veselova pastāsta, kā kādreizējā Bērzaunes meitene iejutusies Kurzemē: – Ar lielo suni Ūsa-Lusī sadraudzējās un sadzīvo ļoti labi, par ko sākumā bija mazliet kreņķis, bet viss ir mierīgi. Kad strādāju, Ūsa-Lusī man guļ pie kājām, ļoti mani sargā. Sākumā bija klusa, kā sastingusi, bet tagad ir palikusi tik aktīva, ka saucam viņu par mazo Bultiņu. Visu dienu gan nevar viņu brīvā vaļā laist skriet, jo ieinteresējās par vistām un mazajiem kazlēniem, kas ir mūsu saimniecībā. Taču, kad lopiņi ir salaisti kūtī, Ūsa-Lusī kārtīgi izskrienas kopā ar draugu Vinstonu. Pārējā laikā sunītei ir sava mājiņa, kur viņai ļoti patīk dzīvoties. Pie tās viņa
Vinstonu klāt nelaiž – sargā. Vispār Bērzaunes meitene ļoti ātri iedzīvojās mūsmājās kā saimniecīte. Salīdzinājumā Vinstons, kā jau labradors, ir labsirdīgs, lēnīgs, visus mīl – kaķus, suņus, cilvēkus – un viņiem pakļaujas. Bet Ūsa-Lusī tagad ir mūsmāju sardziņš. Ciemos bija atbraukuši draugi no Ventspils, gribēja ar Ūsu-Lusī draudzēties, paglāstīt, bet svešiem viņa to neļauj – iecirta zobiņus rokā. Arī kad es sākumā gribēju Ūsai-Lusī pieskarties, izmazgāt, viņa vairījās, kauca. Šķita jau, vai viņai iepriekš nav pāri darīts. Taču tagad mani atzīst par īsto saimnieci, kā ir kāda bužināšanās, tā ķepiņas ir gaisā un saimnieks var darīt ar suni, ko vien grib. Kad eju dušā, Ūsa-Lusī pat labprāt nāk līdzi. Sunīte ir ļoti atvērusies un atplaukusi.
Saimniece Sarmīte slavē Ūsiņu kā ļoti saprātīgu un klausīgu suni, kaut ir arī savi niķi. Tos viņa pielieto, kad saimnieku nav klāt. – Visur Ūsa-Lusī grib būt, visur uzlēkt. Ja ir atstāta viena pati istabā, tad ar visām četrām ir uz galda, pasēž uz palodzes un pēta apkārtni. Taču, ja sabar, visu saprot un zina. Ja esam klāt, tādus niķus nemaz neatļaujas, – smej Sarmīte Veselova.
Viņai sirds ir īstajā vietā, un arī par sunītes nedarbiem ir loģiska atziņa – sunīšiem, tāpat kā cilvēkiem, ir savs raksturs, arī ar niķiem un stiķiem. Sarmīte Veselova uzsver: – Saimniekam tas ir jāpieņem. Arī Ūsas-Lusī gadījumā viss taču ir vienkārši risināms. Mājās viņu vienu pašu neatstājam, ja brauc ciemiņi vai ārā ir izlaisti lopiņi, Ūsiņa padzīvojas pie saites savā mājiņā. Katrā ziņā, nevienu brīdi neesam nožēlojuši, ka Ūsa-Lusī ir ienākusi mūsu ģimenē.
Ūsa-Lusī Sarmītes un Igora Veselovu ģimenē ir trešais suns, kas pieņemts kā dzīves pabērns. Pirms Ūsas bijis vēl nelielāka auguma Bobītis, kas adoptēts jau ievērojamā vecumā. Sunītis iepriekš nebija piedzīvojis to labāko, no visa baidījās, bija arī problēmas ar sirsniņu. Taču pusgadu šais mājās viņš nodzīvoja laimīgu dzīvi, pirms devās uz labākiem medību laukiem. Savukārt labradoru Vinstonu cilvēki grasījās atdot patversmē – Sarmīte ar Igoru suni pārtvēra. Lai gan nereti cilvēki vairās par savu jauno ģimenes draugu izvēlēties jau pieaugušu dzīvnieku, dažkārt uzskatot, ka patversmēs ir pieejami tikai problemātiski dzīvnieki, Sarmīte Veselova ar savu piemēru iedrošina arī citus pamestajiem dot iespēju. Dzīvnieks ir saprātīga būtne, daudz kas atkarīgs arī no saimnieka – kā audzina un ar suni sadzīvo. Toties pretim jaunais saimnieks noteikti saņems beznosacījumu mīlestību. – Tā ir tāda mīlestība no šiem suņiem, viņi laiza rokas, seju – visu saprot un ir pateicīgi par labo dzīvi, – secina Sarmīte.