Pamazām tuvojas pavasaris, līdz ar to arī laiks, ko tautā ierasts dēvēt par „suņu laiku", „kaķu laiku". Dzīvnieciņus „daba sauc" pāroties; šo instinktīvo dzinuļu vadīti, no ķēdēm mēdz norauties suņi, izrakties zem sētas, aizskriet, kur ved viņu jutīgais deguns – pat vairāku kilometru attālumā. Gluži tāpat arī kaķi – sāk dziedāt „mīlas dziesmas", izšpricēt atpazīšanās aromātu, klupt krāgā un nereti pat nopietni savainot konkurentus.
Apkārtējiem iedzīvotājiem un citiem mājdzīvnieku īpašniekiem visas šīs darbības var būt ļoti traucējošas. Gluži tāpat arī pašiem mājdzīvniekiem ļaušanās primitīvajām dziņām ļoti bieži draud ar pazušanas risku, tikšanu „nagos" medniekiem vai „zobos" – meža zvēriem un tamlīdzīgi.
Ir grūti izprast, kāpēc mūsdienu laikmetā, kad gana pieejama ir kļuvusi veterinārā medicīna, ļoti liels vairums mājdzīvnieku saimnieku savus četrkājainos draugus nekastrē. Daļa vienkārši dzīvo pagātnē: „Agrāk neviens nekastrēja ne suņus, ne kaķus…" Daļa ir saklausījusies stereotipus: „Sunim un kaķim gribas to prieciņu." Citi mūsdienu modernajā medicīnā saskata lielo bubuli: „Tā taču ir dzīvnieka spīdzināšana!"
Pirmkārt, ja runājam tīri par morālajiem apsvērumiem, zinātniski ir pierādīts – mājdzīvnieku vairošanās ir gluži instinktīva darbība pēcnācēju radīšanai, „prieka gūšana" šai procesā nespēlē nekādu lomu. Otrkārt, agrākos laikos patiesi daudz ko darīja citādāk, tai skaitā arī zobus cilvēkiem laboja un rāva bez anestēzijas. Vai tas būtu kāds rādītājs tam, kā būtu jādzīvo mūsdienās? Tas mūs noved arī pie nākamā punkta – gluži tāpat kā cilvēku medicīnā, arī veterinārajā medicīnā sertificēti veterinārārsti izmanto modernas metodes, vispārējo narkozi, ir iespējama dzīvnieka atsāpināšana. Prasmīgs veterinārārsts arī kucītei vai kaķenītei kastrācijas operācijas laikā veic pavisam nelielu iegriezumu, un brūce, ja pareizi apkopta, ļoti ātri sadzīst. Kastrācija nav dzīvnieka mocīšana, tieši otrādi! Kastrēts dzīvnieks vairs netērē savu enerģiju, lieki meklējoties, tiek līdzsvarota viņa uzvedība. Tāpat kastrācijai ir virkne medicīnisku priekšrocību, piemēram, piena dziedzeru audzēja riska samazināšana un citi.
Atsevišķi dzīvnieku saimnieki pret kastrāciju iebilst, jo vēlas, lai mājdzīvnieks izauklētu savus mazuļus, un tad meklētu tiem jaunus saimniekus (variantu par „laišanu jūrskolā" nemaz neizskatīsim, jo arī tas ir arhaisks un, līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā, krimināli sodāms pārkāpums!). Gribētos aicināt šos saimniekus kaut reizi aizbraukt uz kādu no pārdesmit Latvijas dzīvnieku patversmēm un dzīvnieku biedrībām, kurās kopumā mitinās vairāki tūkstoši pamestu, negribētu, neapdomīgi savairotu dzīvnieciņu. Cik vēl ir to, kam saimnieki it kā ir, bet mājdzīvnieku turēšanas apstākļi ir vairāk nekā nožēlojami. Gluži vienkārši sakot – Latvijā nepietiek to „labo roku", kurās atdot visus savairotos mājdzīvniekus.
Visbeidzot, arguments, kas reti kuram iedzīvotājam patīk, – dzīvnieku saimniekam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi, ko nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 266 un Dzīvnieku aizsardzības likums. Dažas no būtiskākajām prasībām:
1) saimnieks nedrīkst pieļaut sava suņa klaiņošanu, tas ir, ierastā prakse „sunītis tikai izskrēja pastaigāties" ir administratīvi sodāms pārkāpums, par ko apkārtējie iedzīvotāji var ziņot kārtībniekiem vai policijas darbiniekiem. Suņu saimniekiem jāsaprot – jūsu sunītis var gan nobiedēt bērnus, gan neprognozējamā situācijā kļūt agresīvs un uzbrukt, gan apdraudēt sevi, pakļūstot zem automašīnas riteņiem, gan sakauties ar citu suni;
2) kopš šā gada 1. janvāra visiem suņiem – arī lauku viensētās dzīvojošajiem, arī veciem suņiem, arī suņiem, „kuri nekad nekur prom neskrien" – ir jābūt čipētiem un reģistrētiem vienotajā datubāzē;
3) ārpus saimnieka valdījuma drīkst atrasties tikai kaķis, kas sasniedzis sešu mēnešu vecumu, ir kastrēts un apzīmēts (ar kakla siksniņu vai reģistrētu mikročipu). Tātad ārpus dzīvokļa, mājas, pagalma vai lauku viensētas nekastrēts un neapzīmēts kaķis pastaigās doties nedrīkst; šāds kaķis uzskatāms par klaiņojošu;
4) nav pieļaujama nekontrolēta dzīvnieku vairošanās jeb citiem vārdiem – „mūsu kaķenītei/kucītei sanāca mazuļi…" ir nekas cits, kā vien saimnieka bezatbildība;
5) saimnieka pienākums ir nodrošināt, lai viņa mājdzīvnieks netraucētu apkārtējiem;
6) ja redzi klaiņojošu dzīvnieku – suni vai kaķi -, ir jāziņo savā pašvaldībā. Pašvaldības pienākums ir organizēt klaiņojošu dzīvnieku izķeršanu un izmitināšanu patversmē;
7) ja esi liecinieks vardarbīgai attieksmei pret dzīvnieku, nekavējoties ziņo Valsts policijai! Savukārt, ja tiek pārkāptas mājdzīvnieka labturības prasības (ēdināšana, turēšanas apstākļi un tamlīdzīgi), ziņo pa anonīmo Pārtikas un veterinārā dienesta tālruni-automātisko atbildētāju 67027402.
Cienīsim cits citu, savus kaimiņus un arī savus mājdzīvniekus, jo šie noteikumi nav radīti tikai aizliegšanas vai sodu pēc, bet gan tādēļ, lai mierīgi līdzās varētu pastāvēt gan līdzcilvēki, gan dzīvnieku saimnieki, gan viņu četrkājainie draugi.
08.02.2017.