Jau labu laiku lielveikala „Maxima XX" apkārtni Madonā iecienījis stārķis, kas labprāt ņemt pārtiku no cilvēku rokām. Putns nebaidās no garāmgājējiem, un tas ir eksotisks skats uz ikdienas steigas fona. Taču strauji tuvojas aukstie ziemas mēneši, bet gājputns līdzi saviem sugas brāļiem un māsām nav aizlidojis. Tam nāksies pārziemot stārķiem nepiemērotā klimatā.
Redakcijai piezvanīja veikalā „Maxima" strādājoša pārdevēja, kas arī pauda bažas par pieradinātā putna tālāko likteni. Pagaidām Rūpniecības ielas iedzīvotāji nesot maizi, kas gan nav stārķim piemērota barība, taču esot jādomā par ziemu. Varbūt šim „pilsētniekam" atrastos vieta kādā zoodārzā?
Līdzīgs stāsts piedzīvots jau iepriekš, kad pieradinātais stārķis Kleksis bija pārcēlies uz dzīvi pie cilvēkiem pilsētā. Šim gadījumam gan bija laimīgas beigas, jo svēteli savā „paspārnē" paņēma zemnieku saimniecības „Kaupēri" saimnieks Ansis Ģēģeris un vēl joprojām par to nesavtīgi rūpējas. Viņš pēc pieredzes zināja teikt, ka zoodārzi, it sevišķi šajos finansiālajos apstākļos, stārķi pie sevis neņems, jo tiem ir ierobežots vietu skaits, kā arī finanses. Vienīgais piedāvājums – stārķi savākt kā barību lauvai…
– Sākumā cilvēki zvanīja man, jo domāja, ka stārķis pie „Maximas" ir Kleksis, taču manējais nekur nav aizklīdis. Šis ir vēl viens pieradināts putns. Pirmo reizi „Maximas" stārķi redzēju 21. augustā Saieta laukumā, taču esmu dzirdējis, ka Cesvaines un Sarkaņu iedzīvotāji to savā pusē manījuši vēl ātrāk. Nevarētu pat pateikt, no kurienes svētelis uzradies. Dažas reizes šo putnu apmeklēju arī pie veikala, aizvedu svaigu gaļu, taču tas tādu neēda, jo vairāk laikam pieradis pie cīsiņiem. Maizi stārķis neēd, redzēju, ka tur ķieģelītis sadrupināts priekš viņa bija, stārķis uzturā lieto gaļu un zivis. Vēl putnam ļoti svarīgi ir tikt pie ūdens. Nezinu, kā šim stārķim tas izdodas, laikam jau ne visai veiksmīgi, jo knābis izskatījās aplipis. Kleksis vismaz klīda ap strūklaku, kur varēja knābi noskalot un arī pats pamērcēties, – Ansis Ģēģeris, kam jau ir praktiska pieredze stārķu uzturēšanā, pastāstīja.
Ziemā vajag siltumu
Sugas brāļi un māsas augusta beigās jau ir aizlidojuši, kas nozīmē, ka „Maximas" stārķis paļaujas uz saviem pieradinātājiem un prom nedosies. Taču pie lielāka sala putns ies bojā, ja neatradīs kādu siltu kaktiņu, kur apmesties. Ansis Ģēģeris turpināja: – Vēl ir aptuveni mēnesis laika, lai izdomātu, kā parūpēties par šo stārķi. Tad sāksies sals, kā laikā viņš varētu nosalt. Man jau ir Kleksis, tāpēc divu stārķu uzturēšana sanāktu pārāk dārgs prieks, it sevišķi tagad, kad esmu devies pensijā. Putna pabarošanai dienā jārēķinās ar vienu latu. Kad biju paņēmis Kleksi, dzirdēju, ka Līgatnes dabas parks piedāvā pabalstus šādos gadījumos, taču tas saistīts ar dokumentu aizpildīšanu un čeku par barības pirkšanu uzrādīšanu. Man tas nebija piemērots, jo savā saimniecībā pats varu iegūt gaļu. Taču varbūt ir kāds cilvēks, kas varētu uzņemties rūpes par „Maximas" stārķi. Istabā tas mitināties nevarētu, piemērotāka būtu kūtiņa, kurā jau ir lopiņi – lai siltāk. Tāpat pie liela aukstuma reizēm Kleksim ieslēdzu sildītāju vai lampu. Putnam patīk dažreiz paknābāt sienu, ziemā tam jādod remdens ūdens.
Kāpēc nāk pilsētā?
Ja gadījums ar pieradinātiem putniem atkārtojas, tas jau vairs nav izņēmums, bet gan likumsakarība. Kas par iemeslu ir stārķu bezbailībai? To jautāju Teiču dabas rezervāta ornitologam Andrim Avotiņam.
– Putni nebaidās ienākt pilsētā tāpēc, ka šeit viņiem tiek nodrošināta barības bāze. Iedzīvotāji baro suņus, klaiņojošus kaķus, un stārķis vienkārši pamanās to izmantot. Respektīvi, tā ir paša cilvēka radīta problēma. Līdzīgi notiek arī ar gulbjiem – tos sāk barot, tie negrib lidot prom, un tad atskan telefona zvani: vai man dieniņ! Gulbis salst ledū, ko tagad darīt? Cilvēks pats pie tā ir vainīgs. Turklāt, šo piebarotāju piedāvātā barība gan gulbjiem, gan stārķiem nav pati labākā, jo ir pārāk vienveidīga, – Andris Avotiņš atbildēja.
Daudzās valstīs esot dzīvnieku patversmes, taču Latvijā nav nevienas institūcijas, kas varētu piedāvāt risinājumu gadījumos, kad putna instinkti ir atrofējušies. Zoodārzi ir pārpildīti ar pieradinātiem stārķiem un gulbjiem. Piemēram, pieradinātus gulbjus piedāvā vest uz dārziņiem pie Rīgas HES, kur gulbji jau mitinās ļoti lielā daudzumā un pārlaiž ziemu, jo tur neaizsalst ūdenstilpes un iedzīvotāji mēdz putnus pabarot. Iesakot labāko risinājumu „Maximas" stārķa gadījumā, Andris Avotiņš bija skarbs: – Labāk, lai situāciju atrisina daba pati. Skan tas varbūt nežēlīgi, bet… Dzīvnieku patversme būtu humāns risinājums, taču neizskatās, ka mūsu valsts tuvākajā laikā varētu šādas problēmas risināšanai pievērsties.
Varbūt tomēr kāds saredz iespēju „Maximas" stārķi izmitināt pie sevis, jo tas jau ir pieradis pie cilvēku kompānijas un roka gluži neceļas mājām svētību nesošo putnu atstāt likteņa varā. Liels lūgums tomēr iepriekš rūpīgi apsvērt visus „par" un „pret", kā arī visiem iedzīvotājiem – turpmāk ļaut putniem dzīvot dabisku dzīvi – tos nepieradināt.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto