Lauku Peksītis, Lācītis… vārdiņi šim sunītim bijuši dažādi, vien īstās mājas un dzīves apstākļi – uz jautājuma zīmes. Necilais puikiņš savus labākos gados aizvadīja pie ķēdes, dubļos, jo sirmā kundze, kura par viņu bija apžēlojusies pēc suņa sākotnējā saimnieka nāves, arī vairs nespēja par jauno un enerģisko suni parūpēties – pienācīgi pabarot, izķemmēt, izvest pastaigāties.
Tā nu sieviņa uzsāka zvanīt dažādām dzīvnieku patversmēm, tomēr tajās vieta un risinājums Lācītim-Peksim neatradās. Ar Varakļānu novada pašvaldības un ziedotāju atbalstu biedrība „Madonas dzīvnieku draugi" un veterinārārsti Udrasi pinkainīti saveda kārtībā. Suni vajadzēja pilnībā noskūt, jo sprogainais kažociņš bija saķepis lielās lēkšķēs, tādējādi nostiepjot, sāpīgi plēšot ādu. Lācītis-Peksis nonāca pagaidu mājās pie sirdscilvēka Ilzes Tropas. Ieguvis stilīgu frizūru un jaunus draugus, Peksis labprāt izrādīja savu triku „pelni maizīti", devās pastaigās, sastrādāja arī pa kādam nedarbam, bet visvairāk jau – gaidīja atsaucamies savus jaunos saimniekus.
Interesentu par nu jau šķirnīgā izskata suni patiesībā bija daudz, bet nenopietnie māju piedāvājumi ātri vien atsijājās. Kārtīgi saimnieki atradās kaimiņos esošajā Krustpils novadā. Saimniece Vija Lapiņa pastāsta, kā suņuks iejuties jaunajās mājās: – Dēls sunim izdomāja jaunu vārdiņu, tā ka nu viņš ir pilntiesīgs mūsu ģimenes loceklis – Pifs Lapiņš. Jaunajās mājās suns iejutās ļoti ātri, viņš ir jaukas, draudzīgas un ļoti enerģiskas dabas. Tādēļ lieliski, ka mums arī ir liela teritorija, kur viņam izskrieties. Saprotams, ka vecam cilvēkam Pifs bija pārāk aktīvs. Mūsmājās Pifs pa dienu, kamēr esam prom darbā, dzīvo voljērā. Tur viņš mēdz pagrauzt savu suņu būdu, nīcina ārā tepiķīti, jo ideālajā variantā viņš ar cilvēku pavadītu 24 stundas diennaktī – tik sirsnīgs un pieķēries viņš ir. Tie ir tādi sīki niķi, kas taču piemīt ikkatram. Pifs ir arī labs sardziņš, viņš pa gabalu atpazīst mašīnu pēc skaņas un sagaida. Smejamies, ka Pifs vienmēr priekšā pasaka, kurš mājās atbrauc. Mums ir kopīgas nodarbes. Laižu Pifu izskrieties pa pagalmu, kur viņš labprāt aplaista puķu krūmus (smejas), cenšas izrakties līdz draugiem kurmjiem, bet tie viņam atstājuši tikai alas. Tāpat no rītiem, vakaros ejam garās pastaigās. Dzīvojam blakus Baļotes ezeram, tur ir sava krastmala, mežiņš, kurā izskriet taciņas, izostīt meža zvēru pēdas. Pifs ir temperamentīgs, bet reizē arī bailīgs pēc dabas. Ja nodārd pērkons vai kas cits viņu sabiedē, grib pie saimniekiem, jo kopā jūtas droši. Kad tiek istabā, tad, protams, momentā ir dīvānā. Pifs ir arī ļoti paklausīgs. Prom nekur neskrien, klausa… mums ar viņu tiešām ir laimējies.
Vija Lapiņa gan atzīstas, ka tā izlēmusi un Pifu mājās pārvedusi bez vīra piekrišanas. Viņš esot ietiepies, ka gribot kucēnu, kuru pašiem izaudzināt. Būdama veterinārārste, ar lielu pieredzi un saprašanu par mājdzīvniekiem, Vija apzinājusies, ka tas viņu gadījumā nebūs pareizākais lēmums. – Mēs pa dienu ilgas stundas esam prom darbā. Bet ar kucēnu ir jāstrādā, viņš jāaudzina tāpat kā mazs bērns. Labi, ja ir laiks iet uz suņu apmācībām, treniņiem. Tā ir saimnieka atbildība, kādu suni viņš izaudzinās. Bet, ja mājās ienāk jau pieaudzis suns, nav vairs jābažījas par peļķītēm aiz viņa. Ja suns jau ir sociāls, ar viņu var normāli kontaktēties, suns ātri vien iedzīvojas. Neviena patversme arī neatdod pilnīgi agresīvus suņus, viņiem jau ir zināmas rakstura iezīmes, pēc kā var ieteikt jaunajiem saimniekiem piemērotāko suni. Arī iepriekšējo suni, lielu vilku, mēs paņēmām 8 gadu vecumā. Zinu, ka pavecāku un liela auguma suni ir tā mazliet bailīgāk mājās pārvest, bet, ja saimniekam ir pozitīva attieksme, viss ir lieliski. Tā arī mums – esam ļoti apmierināti ar lēmumu jauno ģimenes draugu adoptēt, nevis iegādāties kucēnu. Sākumā vēl varbūt vīrs mūs abus ignorēja par tādu negaidītu pārsteigumu, bet tagad jau pats ir iemīļojis Pifu. Suns ir ļoti foršs. Mums ir veicies ar viņu un viņam – ar mums, – smej Vija.