Pirmā mazo dzīvnieku ambulance Madonā tika atvērta 2001. gada 3. februārī Skolas ielā 27. Rudīte Ozoliņa joprojām saka paldies tās toreizējam īpašniekam Ģirtam Vējiņam, kas uzdrīkstējās spert šo soli.
2005. gadā veterināro ambulanci Rudīte Ozoliņa pārpirka un kļuva par īpašnieci. Telpas Skolas ielā tika uzteiktas, un, pateicoties Fjodorovu ģimenei, privātprakse atrada mājvietu Madonā, Blaumaņa ielā 12.
Veterinārārste vispirms pakavējas sākuma gadu gaitās: – Sākām strādāt trijatā – Ģirts, Kaspars Akmens un es. Abi ar Kasparu pirms darba uzsākšanas bijām beiguši mazo dzīvnieku ārstēšanas kursus Jelgavā, viņš izgāja stažēšanos pie Ģirta Drapčes, es – pie Adrijas Keišas klīnikā Rīgā. Sākām nedroši, bet ar lielu uzņēmību. Mācījāmies no kolēģiem Rīgā, Jelgavā, arī cits no cita. Ģirts bija izcils ķirurgs, mums ar Kasparu bija lielāka pieredze terapijā. Mazo dzīvnieku klīnikas Latvijā tikai veidojās, konsultācijas bija nepieciešamas. Jāsaka paldies pieredzējušākiem dakteriem – Ģirtam Drapčem, Agrim Ilgažam, Aigaram Briņķim, Rudītei Ķezei, kursabiedriem Adrijai Keišai, Jānim Beinertam u. c. Madoniešiem veicās, jo tajā laikā daudzās pilsētās, novados vēl nebija kvalificētu mazo dzīvnieku veterinārārstu, pie kā griezties nepieciešamības gadījumā. Arī ļaudis pamazām pierada, ka suns un kaķis ir mīļdzīvnieki, par kuru veselību jārūpējas un jāmaksā. Varējām sniegt labu ķirurģisko palīdzību, bija rentgens. Vēl joprojām Dzelzavā dzīvo kaķis, kuram Madonā pirmo reizi Ģirts veica osteosintēzi (kājā tika ievietots stienis lūzuma gadījumā). Sabiedrība izglītojās, arvien vairāk mīluļu tika vakcinēti, kastrēti, ārstēti. Bijām labs kolektīvs, draudzīgs, ar melno humoru, kā jau veterinārārstiem raksturīgi. Tad Kaspars nolēma izveidot savu klīniku, vēlāk Ģirts pievērsās citam biznesam, pati, ņemot kredītu, ambulanci pārpirku. Lita un Kaspars Udrasi atvēra savu veterināro privātpraksi. Katram no mums bija un ir savi klienti, varējām strādāt. Nepatīk, ka par mums saka "konkurenti", esam kolēģi, veiksmīgi sadarbojamies arī ar citiem praktizējošiem veterinārārstiem. Klients pats izvēlas savu veterinārārstu, ar kuru ir labāka sadarbība, sapratne, jo tikai tad var sniegt pilnvērtīgu palīdzību savam četrkājainajam dzīvnieciņam.
Vēl tagad Rudīte Ozoliņa atceras brīdi, kad vajadzēja mainīt telpas:
– Jebkurš veikala īpašnieks zina, ka telpu maiņa kādu laiku nes zaudējumus. Pie tam Latvijā sākās krīze, daudziem cilvēkiem radās darba, naudas problēmas. Šo laiku man palīdzēja izturēt Jānis Beinerts, Adrija Keiša, atbalstīja citi kursabiedri, kuriem arī jau bija savas klīnikas.
Bija laiks, kad jutos piekususi un domāju iet strādāt uz "Mājas mīluli" (viņi savu klīniku neatvēra). Tagad viss ir sakārtojies, man ir ļoti jauki klienti. Arī ar tiem, kam vairs nav sava astaiņa, esam palikuši draugi. Mājās varu teikt: – Bija atnācis Rokijs, Gastons, kaķis Maksis, zvanīja Billija, pūdelis Bonītis (manējie zina, par ko ir runa).
Rudītes Ozoliņas klienti brauc no Rīgas, Pļaviņām, Aizkraukles, Jēkabpils u. c. vietām, un ne tikai tāpēc, ka tur ir dārgāk. Labi saprototies, var veiksmīgi sniegt palīdzību mīļdzīvniekam. Par to, kā jūt atbalstu, viņa stāsta: – Nostiprinājusies sadarbība ar novada veterinārārstiem, veterinārās fakultātes klīniku Jelgavā, klīnikām Rīgā – "Dzīvnieku draugs", "Mazo brāļu hospitālis", Beinerta klīnika u. c. Ir iespējams griezties pie veterinārārstiem, kas specializējušies acu, zobu un citās slimībās. Arvien ciešāka sadarbība ir ar veterinārārstu Kasparu Akmeni, kas specializējies ķirurģijā, aizvietojam viens otru, varam doties garākās brīvdienās. Veterinārārstam, ja viņš nestrādā algotu darbu, praktiski atvaļinājuma nav. Laba sadarbība ir ar patversmes un dzīvnieku viesnīcas īpašnieku Mirko Hēnišu, ļoti atbildīgu un jauku cilvēku. Piekritu ar viņu strādāt, jo patversmē eitanāzija pieļaujama tikai neglābjamos gadījumos, ja ir neārstējama slimība. Cenšos atbalstīt Ingūnu Kumsāri, ļoti sirsnīgu mazo dzīvnieku glābēju. Lai izdodas Madonā izvietot kaķu mājas un vairāk darboties pēc principa "Noķer, operē, atlaid!". Atbalstu arī Svetu, Ingūnu un citus klientus, kuri rūpējas par pamesto dzīvnieku veselību, operēšanu par saviem līdzekļiem. Prieks, ka Madonā līdz ar Jāņa Pavlovska dresūras kursiem var konsultēties pie kinoloģēm Ingūnas Tihomirovas un Rūtas Mednes. Rūtai ir arī pieredze hendlingā (suņu izrādīšana izstādēs). Vienmēr cenšos uzzināt kaut ko jaunu, mācīties – arī no saviem klientiem. Nesen ciemojos pie draudzenes Ivetas ģimenē Īrijā, aizvedām viņu borderkolliju Robi uz vakcināciju vietējā klīnikā; ļoti patika, kā jaunais veterinārārsts strādā ar klientu. Viņiem tā ir ģimenes klīnika.
Rudīte Ozoliņa ir 1986. gada Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas absolvente. Viņa atklāj, ka veterinārārsts ir arī viņas ģimenes profesija, jo veterinārārste ir arī māsa Anita. Meita Aija studē LLU Veterinārijas fakultātes 6. kursā, šogad gatavojas absolvēt augstskolu. Galvenais palīgs gan ģimenē, gan veterinārārsta gaitās ir vīrs Aigars, atbalstītāji ir dēls Mārtiņš, vedekla Ieva, kas izvēlējušies arhitekta un dizainera profesijas.
Rudīte Ozoliņa atklāj, ka mazo dzīvnieku ambulance darbojas viņai piederošās ZS "Rudzīši" paspārnē, kuras nosaukums ir radies no vectēva māju nosaukuma. Vai veterināro klīniku var pielīdzināt biznesa uzņēmumam? Rudītes Ozoliņas atbilde skan apstiprinoši: – Var pielīdzināt, jo, lai savu privātpraksi uzturētu, pakalpojumiem ir izcenojumi. Lai vai cik zemas cenas cenrādī rakstītu, medikamentu, īres, elektrības u. c. izdevumi tāpat ir jāsedz. Ļoti dārgi ir uzturēt sertifikātu, kas ik pēc pieciem gadiem jāatjauno, – katru gadu jāapmeklē kvalifikācijas kursi, kas ir par maksu un notiek galvenokārt Jelgavā, Rīgā, jāmaksā biedra nauda… Bez tam vēl paša sadzīve, bērnu izskološana. Jārēķina līdzi, vai var privātpraksi uzturēt. Daudzi veterinārārsti nepagarina sertifikātu, piemēram, Liezēres pagastā vēl nesen darbojās četri vietējie veterinārārsti, tagad sertificēts ir tikai viens. Pat ja dakterim ir sava saimniecība, nereti vienkāršāk un lētāk ir paaicināt kolēģi. Protams, ir sapņi par aparatūras iegādi, piemēram, kvalitatīvu rentgenu, bet visam savs laiks.
Lai gan dakterei Rudītei daudz darba iznāk veltīt citu mīluļu veselībai, mājās sagaida savi četrkājainie draugi – siāmiete Betta, no eitanāzijas izglābtais Billijs, no nelabvēlīgas ģimenes nākusī īru setera kucīte Prada un uzdāvinātais īru seteru puika Diors, kas ir Baltijas valstu izstāžu čempions. Viņa atklāj, ka pati vairs neeitanizē veselus dzīvniekus, jo par nelaimē nonākušajiem atbild pašvaldības, tām ir jābūt līgumiem ar patversmēm, bet cilvēkiem jāpadomā, pirms vest kādu mīļdzīvnieku mājās.
Par aktualitāti – suņu čipošanu, reģistrāciju – Rudīte Ozoliņa saka:
– Atsaucība ir liela, cilvēki interesējas. Likums tika pieņemts 2011. gadā, līdz šā gada 1. jūlijam ir pārejas periods. Esmu par to, lai visus noklīdušos suņus atrastu, varētu identificēt pamesto suņu saimniekus. Salīdzinu čipošanu ar mašīnu tehnisko skati – vari arī braukt bez tās, bet, ja pieķers, tad gaidi lielas nepatikšanas. Likums pieņemts, un tas ir jāievēro.