Kā pārliecinājušies daudzi madonieši, arī par spīti samērā regulāriem atgādinājumiem laikrakstā „Stars" ir atsevišķi saimnieki, kuri ik dienu vadās pēc pārliecības – „sunītis izgāja pastaigāties". Tomēr pēc likuma prasībām suņi, pat ja tie ir pavisam neliela auguma rējēji, pastaigā var doties tikai kopā ar saimnieku.
Tā arī madonietis Uldis Popovs cenšas cīnīties ar klaiņojošajiem suņiem vai – pareizāk – viņu bezatbildīgajiem saimniekiem, marta sākumā rakstot gan laikrakstam „Stars", gan Madonas novada pašvaldības darbiniekiem un kārtībniekiem: „Atkal sastapos ar jau citu suni, kurš ar siksniņu ap kaklu palaists savā vaļā. Šo konkrēto sunīti šodien redzēju trīs reizes, uzņemtās bildes tapa, kad redzēju to jau trešo reizi klīstam pa Madonu."
Tad atkal 22. martā savā vaļā skrienam pamanīts cits suns. „Tā kā šodien ir svētdiena, biju mājās un paskaitīju – „Blaumaņa ielas klaiņojošais suns" manā pagalmā ienāca četras reizes un nokārtojās uz skujeņiem, tāpēc tiem nokalst skujas. Man ir ļoti daudz videoierakstu un attēlu kā pierādījums jau no 2012., 2013. un 2014. gada. Principā, ja tas tā turpināsies arī turpmāk (kā visu iepriekšējo silto pavasara nedēļu), izsaukšu kādu no televīzijas raidījumu reportieriem. Šī vēstule tiek adresēta arī Andrejam Ceļapīteram, lai šo jautājumu ar deputātiem beidzot izskatītu un sniegtu man kādu atbildi – ko iesākt? Likt sētu, pat ja pilsētas noteikumi to aizliedz ap daudzdzīvokļu namiem?" jautā Uldis Popovs.
Ar šo vēstuli un situāciju ir iepazinušies Madonas novada pašvaldības kārtībnieki; Gatis Kušķis un Iveta Vāvere komentēja:
– Konkrētajā situācijā ir zināms gan suns, gan viņa saimnieki. Paši gan neesam „noķēruši" to momentu, kad suns būtu uz ielas, bet pēc bildēm (diemžēl video nav pietiekami labā kvalitātē. – Aut.) un ziņojumiem šāds fakts ir konstatēts. Par to ir uzsākta administratīvā lietvedība. Ar saimniekiem jau ir runāts, viņi skaidro, ka cenšas, bet suns ir ļoti neliels un māk izsprukt no mājām nepamanīts. Tomēr, ja suns turpinās klaiņot, tiks sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols.
Kārtībnieki skaidro, ka ar klaiņojošo suņu saimniekiem sākumā tiek veiktas pārrunas, bet, ja tas nelīdz, tiek uzlikts sods, kā to arī paredz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 106. pants „Dzīvnieku turēšanas, labturības, izmantošanas un pārvadāšanas prasību pārkāpšana" – par dzīvnieku turēšanas, labturības, izmantošanas un pārvadāšanas prasību pārkāpšanu izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu: fiziskajām personām – no 7 līdz 350 eiro, bet juridiskajām personām – no 15 līdz 700 eiro, konfiscējot dzīvniekus vai bez konfiskācijas. Savukārt, ja šādi paši pārkāpumi izdarīti atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda uzlikšanas vai ja to dēļ nodarīts fizisks vai materiāls zaudējums, uzliek naudas sodu: fiziskajām personām – no 15 līdz 700 eiro, bet juridiskajām personām – no 700 līdz 1400 eiro, konfiscējot dzīvniekus vai bez konfiskācijas.
Kārtībnieki Gatis Kušķis un Iveta Vāvere situāciju ar klaiņojošajiem suņiem tomēr vērtē kā sarežģītu. Pirmkārt, dzīvnieks ir dzīvnieks un ne vienmēr to izdodas sastapt ziņotajā vietā. Otrkārt, retāki ir tie gadījumi, kad suns ir attiecīgi iezīmēts ar kakla siksniņu, kur nu vēl mikročipu.
– Šogad bijuši jau padsmit ziņojumi par klaiņojošiem suņiem, pārsvarā cilvēki zvana pa telefonu. Tad nu braucam, meklējam, bet nereti suns jau ir aizskrējis tālāk. Ir arī grūti noskaidrot, kam suns pieder, jo nereti tiem nav apliktas siksniņas, nemaz nerunājot par mikročipu vai kādu citu identifikācijas veidu. Bet apkārtējie cilvēki parasti jau tomēr ievēro, kura kaimiņa suns tas varētu būt. Ja suns bēg, braucam līdzi, kamēr tas ieskrien savā pagalmā. Tiešām mēģinām un strādājam ar šo sarežģīto jautājumu. Piemēram, pagājušajā nedēļā, kad braucām uz Mārcienas pagastu, uzmanību pievērsām klaiņojošo suņu jautājumam. Pāris tādu suņu ievērojām un veicām mutiskas pārrunas ar viņu saimniekiem. Priecē, ka nākamajā dienā, kad braucām, šie suņi tiešām vairs neklaiņoja, vienu pat redzējām ejam ar saimnieku pastaigā pie pavadiņas. Tam tā arī būtu jābūt, bet, ja godīgi, necerējām, ka saimnieki tik ātri labosies, – atklāj kārtībnieki.
Tas, protams, atkarīgs no suņa saimnieka – vai izdosies jautājumu atrisināt pārrunu ceļā vai tomēr jāsastāda administratīvā pārkāpuma protokols. Iveta Vāvere uzsver: – Ir suņi, kurus saimnieks no rīta pirms darba no mājas izlaiž un vakarā tikai savāc. Diemžēl daudziem joprojām pastāv uzskats, ka „sunītis izgāja pastaigāties", sevišķi par neliela auguma mājdzīvniekiem, jo lielos jau tomēr pieskata. Tomēr atgādināšu –
katra suņa īpašniekam jāsaprot, ka nepietiek tikai ar pabarošanu un nevar būt vienalga, ka suns dienām klīst.
Gatis Kušķis piebilst: – Tas ir ne tikai likuma pārkāpums, un suns var ne tikai radīt neērtības apkārtējiem, bet arī kaitējumu, sevišķi suņu laikā, kad tie kļūst arī agresīvāki. Tāpat mājdzīvnieki var apdraudēt paši sevi, jo uz ielām ir mašīnas, visādi cilvēki un citi suņi.
Savukārt līdzcilvēkus, ielu tirgotājus kārtībnieki mudina klaiņojošos suņus nepiebarot. – Saprotam, ka cilvēki grib labu, bet tā suns pierod un nākamreiz, ticis brīvā vaļā, atkal skries uz pilsētas centru. Pareizāk būtu par klaiņojošo suni ziņot pašvaldībā vai kārtībniekiem, – teic Gatis Kušķis un Iveta Vāvere.
Nav noslēpums, ka Madonas novada pašvaldība joprojām nav izveidojusi savu dzīvnieku patversmi vai, kā to paredz Dzīvnieku aizsardzības likums, noslēgusi līgumu par šāda pakalpojuma sniegšanu. Šo problēmu akcentē arī kārtībnieki:
– Diemžēl problēma jau saglabājas, ka novadā nav dzīvnieku patversmes. Pagaidām prakse ir tāda, ka par šo jautājumu atbild katras administratīvās teritorijas pārvaldes vadītājs. Tātad viņš ir pirmais cilvēks, pie kā iedzīvotājiem jāvēršas, ja redz klaiņojam suni. Ja tomēr ir skaidri zināms, ka tas ir saimnieka suns, kurš tiek laists paskraidīties, ir visas iespējas mums ziņot, zvanīt, rakstīt, nākt uz pieņemšanu, lai dzīvnieka saimnieks šo pārkāpumu novērstu.