Nesen televīzijas raidījumā redzētais sižets lika aizdomāties par kārtību, kādā mājdzīvnieki apglabājami pēc to nāves. Šī tēma aktualizējas arī tiem, kam pašiem ģimenē vai zināmiem cilvēkiem jāapglabā savs uzticamais draugs – kur dzīvnieciņu aprakt? Ja vēl privāto zemju, mežu vai saimniecību īpašniekiem nav daudz jāprāto, sarežģītāk ir pilsētniekiem, dzīvokļu iedzīvotājiem.
Turklāt, izrādās, lai cik tas absurdi varbūt izklausītos, arī privātīpašumu vai lauku saimniecību īpašnieki, tāpat kā pilsētnieki, savu sunīti vai kaķīti, vai jebkuru citu lolojumdzīvnieku drīkst apbedīt tikai reģistrētās dzīvnieku kapsētās, ne piemājas mežiņā vai uzkalnītē… Kāpēc gan savu četrkājaino draugu nevarētu aprakt klusā meža ielokā, dārziņā vai jebkurā citā it kā dabiskā vietā? Saskaņā ar normatīvajiem aktiem, dzīvnieku līķi tiek uzskatīti par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, un to apriti reglamentē virkne normatīvo aktu. Attiecīgi blakusproduktu īpašniekam ir pienākums nodrošināt, ka ar tiem rīkojas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1069/2009 – veikt to atbilstošu savākšanu, uzglabāšanu, transportēšanu, likvidēšanu vai apglabāšanu.
Saskaņā ar likuma „Par pašvaldībām" 15. pantu, dzīvnieku kapsētas izveides un uzturēšanas pienākums ir pašvaldībai. Tomēr realitātē šo funkciju līdz šim ir īstenojusi tikai Cēsu novada pašvaldība. Ja atceramies, savulaik arī Madonas novada pašvaldībā tika diskutēts par nepieciešamību iekārtot dzīvnieku kapsētu, taču nu jau pāris gadu jebkādas runas par šo jautājumu ir noplakušas, līdz ar to diez vai tuvākajā nākotnē saredzams, ka šī pašvaldības funkcija tiks izpildīta. To apstiprina arī Madonas novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters: – Šobrīd šis jautājums nav dienas kārtībā, jo līdz šim aktuālākais bija izveidot dzīvnieku patversmi. Domājams, pēc tam, kad pilnā apmērā tiks palaista dzīvnieku patversme, dzīvnieku apglabāšanas jautājums varētu būt nākamais apjomīgākais darbs, pie kā jāķeras. Vēl gan par idejām un iespējamiem risinājumiem neesam diskutējuši, taču, manā skatījumā, mazāk būtu jādomā par dzīvnieku kapsētu, vairāk – par nelielu krematoriju. Uzskatu, ja arī piedāvāsim šādu pakalpojumu, tradīcija apglabāt dzīvnieciņus savā īpašumā laukos tāpat noteikti saglabāsies. Aktuālāk tas varētu būt pilsētas un ciemu iedzīvotājiem. Pēc kremēšanas ar mājdzīvnieka pīšļiem saimnieks varētu rīkoties pēc saviem ieskatiem, varbūt pat turēt mājās skaistā urnā. Problēma ir tajā, ka tas, protams, vēl būtu jāprecizē, bet principā dzīvnieku kapsētas izveidei ir tikpat daudz prasību kā parastajām cilvēku kapsētām – stingras prasības par gruntsūdeņiem, izvietojumu saistībā ar nekaitīgumu videi un tamlīdzīgi. Ja zinām, cik grūti gāja ar jaunas cilvēku kapsētas izveidi, ar nelielu krematoriju dzīvnieku gadījumā, domāju, būtu mazāk problēmu.
Pakalpojums maz izplatīts
Kamēr pašvaldībā nav savas dzīvnieku kapsētas, iedzīvotājiem ir iespēja šo pakalpojumu meklēt citur. Diemžēl iespējas apbedīt vai kā citādi nodrošināt mājdzīvnieka līķa likvidēšanu atbilstoši tiesību aktu prasībām nav visai plašas. Atbilstošu pakalpojumu Latvijā piedāvā vien daži privātuzņēmumi Zemgalē, Kurzemē, Vidzemē un Pierīgā – SIA „Entalpija" (Inčukalna novads), SIA „Reneta" (Saldus novads), SIA „Baltic Trade" (Jelgavas novads), SIA „Sanarius" (Jelgava), SIA „A" (Ventspils) – un trīs dzīvnieku kapsētas – SIA „SIA 1960 Citi medību lauki" (Babītes novads), SIA „Kurzemes gaļsaimnieks" (Priekules novads), pašvaldības uzņēmums „Cēsu novada pašvaldība" (Cēsu novads – vienīgā pašvaldības patversme).
Savukārt vairāk uz Latgales pusi neviens uzņēmums šādu pakalpojumu arī nesniedz. Loģiski, ka cilvēks, zaudējot savu mājdzīvnieku, nevedīs to uz kādu attālu novadu. Vietējiem iedzīvotājiem šādās pašvaldībās par saņemto apbedīšanas pakalpojumu vismaz arī ir tā priekšrocība pēc tam kapavietiņu apciemot, iekārtot un uzturēt līdzīgi kā cilvēku kapiņos. Tāpēc ne vienā vien Latvijas pašvaldībā ir ierīkotas, tā teikt, nelegālas dzīvnieku kapsētas, kur mirušie mājdzīvnieki tiek apglabāti daudzu gadu garumā.
Var piespriest naudas sodu
Viss var būt labi, un mājdzīvnieks savus labākos medību laukus var rast turpat saimnieka īpašumā vai nomaļākā meža ielokā, ja vien, būsim atklāti, šādu rīcību nepamana kārtībsargi vai viņiem par to kāds nepasūdzas. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 108.2 pants paredz sodu, ja netiek ievērotas dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu aprites un dzīvnieku kapsētu iekārtošanas un uzturēšanas prasības. Par dzīvnieka līķa aprakšanu neatļautā vietā fiziskai personai var uzlikt sodu no 7 līdz 350 eiro, juridiskai personai – no 15 līdz 700 eiro.
Turklāt, kā paredz Ministru kabineta noteikumi Nr. 491, ikvienam suņa īpašniekam savs mīlulis ir jāreģistrē Lauksaimniecības datu centrā (LDC), var reģistrēt arī kaķus un seskus. Mājdzīvnieka nāves gadījumā arī par to ir jāziņo LDC piecu dienu laikā pēc tā nāves. Mājdzīvnieku, lielākoties suņu un kaķu, reģistrēšanu paredz arī pašvaldību saistošie noteikumi. Līdz ar to ir jāinformē arī pašvaldības atbildīgās iestādes par mājdzīvnieka nāvi.
Ja uziets beigts dzīvnieks
Kamēr pašvaldībās vēl nav īsti kārtības ar dzīvnieku kapsētu izveidošanu, tāpat jau cilvēki kaut kā tiek galā ar savu lolojumdzīvnieku apbedīšanu. Tomēr – kā jārīkojas, ja uziets nezināma īpašnieka dzīvnieka līķis vai pat meža dzīvnieks?
Veterinārmedicīnas likuma 21.1. pants paredz, ka pašvaldības nodrošina bezsaimnieka dzīvnieku līķu savākšanu un iznīcināšanu – tātad jāziņo savas pašvaldības pārvaldē. Savukārt, ja mirušais dzīvnieks atrodas privātīpašumā vai teritorijā, kurai zināms apsaimniekotājs, atbildība gulstas uz īpašnieku vai apsaimniekotāju.
Gadījumos, ja rodas aizdomas, ka dzīvnieks nobeidzies no kādas dzīvnieku infekcijas slimības, jāpieaicina PVD pārstāvis vai praktizējošs veterinārārsts, kas noņems paraugu laboratoriskai izmeklēšanai.
Ja uz ceļa tiek notriekti vai nobraukti medījamie meža zvēri, par to jāziņo Valsts meža dienestam. Ministru kabineta noteikumu Nr. 113 „Medību noteikumi" 105. pants noteic: „Valsts meža dienesta amatpersona, saņemot informāciju par sadursmē ar motorizētu transportlīdzekli bojāgājušu medījamo dzīvnieku, reģistrē faktu un pieņem lēmumu par turpmāko rīcību ar dzīvnieka līķi." Līdzīgi notiek gadījumā, ja dzīvnieks ir savainots. Notriekto medījamo dzīvnieku cietušais savākt nedrīkst, jo tā ir nelikumīga medījamo dzīvnieku ieguve, un viņš var tikt sodīts par nelikumīgu svešas mantas ieguvi vai piesavināšanos.