Tas bija pagājušā gada maijā, kad kāda jauna kaķīša dzīve sagriezās pilnīgi par 180 grādiem. Pelēcīša kājiņu, visticamāk, bija sakodis suns, no sāpēm kaķītis vairākas dienas nenācis mājās. Kad viņš tomēr saprata, ka jādodas pie saviem saimniekiem meklēt palīdzību, dzīvnieciņš piedzīvoja vislielāko nodevību – izdzirdot veterinārārstu vērtējumu, ka kājiņa nav glābjama, tajā sākusies gangrēna, tādēļ jāamputē, saimnieks nebija pierunājams savu mājdzīvnieku ārstēt: „Eitanizējiet!" Bērniem redzēt kaķi bez kājas – tā būs trauma un sadisms – tāds bija „saimnieka" uzskats.
Acīmredzot, pasaules uztvere ir atkarīga no katra cilvēka paša. Vai kaķis mums ir ģimenes draugs (arī ar kādu fizisku trūkumu, kas pilnībā netraucē dzīvnieka ikdienas gaitām, lēkšanai, WC apmeklējumiem), vai spēļmantiņa, ko var nomainīt, kolīdz iepriekšējā kaut mazliet neatbilst saviem standartiem…
Biedrība „Madonas dzīvnieku draugi" kārtējo reizi teic paldies veterinārārstiem Udrasiem par viņu cilvēcību, atsakoties iemidzināt runcīti, bet gan meklēt veidus, kā viņam palīdzēt. Runčuks, ko iesauca par Pikaso, nonāca biedrības pagaidu mājās pie Ingūnas Kumsāres. Ilgāko laiku prasīja spalviņas ataugšana, tāpat arī māju meklējumi, tomēr Pikaso Savus Cilvēkus sagaidīja pagājušā gada 28. oktobrī. Saimniece Una Ķeirāne pastāsta, kā mīlulis iedzīvojies jaunajās mājās. – Patiesībā tikai ap janvāri sajutu, ka Pikaso sāk atvērties un tā pa īstam uzticēties. Ja pret bērniem un vīru viņš nebija tik rezervēts, mani gan viņš sāka atzīt tikai šā gada sākumā. Acīmredzot, kādi pagātnes pārdzīvojumi viņam vēl bija saglabājušies. Mēs dzīvojam pirmajā stāvā, un vienu reizi Pikaso netīšām nokrita no balkona. Ārprāts! Viņš uz trim kājām skrēja ātrāk, nekā varējām viņam pakaļ izskriet! Tas tikai apliecina, ka dabā nav zaudējumu, dabā ir tikai līdzsvars. Kaut trīskājītis, viņam ir tādi ātrumi un apgriezieni! Bet tanī reizē varēja redzēt viņa pārdzīvojumu, ka atkārtojas jau piedzīvotais. Kad viņu noķēru, varēja just, ka viņš gaida – kas būs tālāk? Vai atkal kaut kur aizstieps, lai likvidētu? Viņš gaidīja atbildi no cilvēka, vai otro reizi nodos. Sapratis, ka nav nodots, bet gan ir atpakaļ mājās, – laikam tā situācija arī bija katalizators, kas lika mainīt viņa domas un ļaut uzticēties man, – Una Ķeirāne secina par mīluļa sarežģīto psiholoģiju.
Pikaso ierodoties jaunajās mājās, viņu jau sagaidīja kaķenīte Lora Ceriņa, ko saimnieki arī savulaik paglābuši no jau zināmā likteņa, iepriekšējiem kaķenītes īpašniekiem dodoties uz ārzemēm. Una pastāsta par kaķu savstarpējām attiecībām un vietu ģimenes hierarhijā: – Lora Ceriņa mums ir mājas karaliene, spēlē pirmo vijoli, jo viņa šeit arī bija pirmā. Es biju domājusi, ka Pikaso, skarbu dzīvi pārdzīvojis, tagad būs vientuļnieks. Bet nē! Viņš visādi mēģina izrādīt simpātijas Lorai Ceriņai – tad kājas, tad aste ir gaisā, tad viņš vārtās kā grīdas lupata pa grīdu. Diemžēl Pikaso nav viņas gaumē. Lora Ceriņa mums ir recidīviste. Tikmēr Pikaso, kā man šķiet, ir pateicīgs par katru mazumiņu – par to, ka ir silta sega, tīrs ūdens un iztīrīta kastīte. Viņš nestaigās, nečīkstēs un nečurās pa kaktiem, kolīdz kas nebūs pa prātam, kā to dara Lora Ceriņa. Esmu redzējusi arī citus dzīvnieciņus, kuri pieredzējuši skarbu likteni, – viņi novērtē sniegtās mājas un no viņiem var just neizmērojamu pateicību.
Jautāta, kā ģimenē izlēmuši dot iespēju uz jaunu dzīvi tieši Pikaso, saimniece atbild, ka iepriekš paņemtais kaķēns, būdams mazs un dumjš, skrēja pakaļ meitām pastaigā un izskrēja uz ceļa. – Teicu, ka vairs neņemšu dzīvniekus, kuri lec pa logu ārā un mūk no mājām prom. Vienalga, kādu minci, galvenais, lai neiet uz ceļa. Skatījāmies „Madonas dzīvnieku draugu" bildes, ieraudzījām Pikaso un zvanījām Ingūnai. Viņa bija priecīga un izbrīnīta reizē, jo atzina, ka runcītim mājas meklē jau ilgstoši. Tā arī pieņēmām lēmumu viņam dot mājas. Bet arī Pikaso mēdz lauzties ārā, jo kaut kādi pamatinstinkti ir palikuši. Tomēr var redzēt, ka, izgājušam ārā, viņā ir nedrošība no tā, kas notiek apkārt. Domāju, uz pavasari mēģināsim doties āra pastaigās – ar kaķu siksniņu un pavadiņu, lai Pikaso var paelpot svaigu gaisu, tikmēr mēs par viņu justos droši, – atklāj Una.
Ne tikai cilvēku pasaulē uz citādākajiem skatās ar greizu aci. Kā jaunajā ģimenē sadzīvo ar kaķa invaliditāti? Una Ķeirāne secina, ka sadzīvē kājiņas trūkums netraucē ne pašam kaķim, ne mājiniekiem. – Bērni pieņem un redz, ka dzīvē mēdz būt citādāk, arī dzīvniekiem – bet visi dzīvo, un tas nav nekas traģisks. Bērni to saprot, pieņem un Pikaso lutina kā jebkuru kaķi.
Manuprāt, tā ir vēl padomju laiku domāšana, kas daudzos cilvēkos iesakņojusies. Mēs paši dzīvojam padomju laiku mājā, gandrīz pašā pirmajā, kas Madonā uzcelta. Tajā nav vietas ne zīdaiņu ratiņiem, ne cilvēkiem ar invaliditāti. Vannasistabas projekts ir tāds, ka tajā dūšīgākam cilvēkam būtu problēmas ieiet. Padomju laikā bija savs ideāls, standarts, kam visiem jāatbilst, un daudzi vēl mūsdienās dzīvo ar tā laika domāšanu.
Pikaso tiekot saukts arī par Urkšķi, Pikiņu un Minci – visādos mīļvārdiņos. Raksturā runčuks esot ļoti mierīgs un nosvērts, nu jau ir pilnībā atplaucis un pats lienot klēpī mīļoties, teic saimniece. – Viņš ļoti gaida savus cilvēkus mājās. Esmu ievērojusi, ka viņš jau jūt to laiku, kad kurš nāks mājās – tad viņš cilā galviņu, vēro durvis un ieklausās skaņās. Dzīvnieki vienmēr gaida savus cilvēkus mājās, viņi viņus nekad neaizmirst.
10.03.2017.