Ikvienam cilvēkam, kuram ir kāds mājas dzīvnieks, agri vai vēlu jāpiedzīvo brīdis, kad jāšķiras no sava mīluļa.
Arī man vairākkārt ir nācies zaudēt kādu no saviem uzticamajiem četrkājainajiem draugiem. Dzīvē tā ir iekārtots, ka parasti cilvēka mūžs ir garāks nekā dzīvnieka. Labi, ja uzticamais draugs nodzīvo ilgus gadus un "aizmieg" pats, bet gadās arī pēkšņi zaudējumi – traumas, pazušana, slimības, arī piespiedu eitanāzija. Mums, veterinārārstiem, pēdējā minētā ir profesijas ēnas puse – smagi, emocionāli gadījumi. Vēl tagad, gandrīz pēc 20 gadiem, spilgti atceros pirmo aizmidzināto sunīti. Lai gan tas ir grūti, bieži tā ir vienīgā iespēja humāni izbeigt dzīvnieka ciešanas. Man jebkurš esošais vai bijušais dzīvnieks ir bijis un ir manas ģimenes loceklis. Cienu cilvēkus, kuriem ir tāda pati attieksme pret saviem mīluļiem. Esmu novērojusi, ka cilvēki, kuri patiesi mīl dzīvniekus, arī ikdienas dzīvē ir saprotošāki, iecietīgāki un labestīgāki.
Mīluļa zaudēšanas gadījumā īpašniekam aktuāls ir jautājums – ko darīt ar mirušo dzīvnieku, vienalga, vai tā ir zelta zivtiņa, žurciņa, kaķis vai suns. Lai gan Latvijā ir iespējama dzīvnieka utilizēšana, daudzi cilvēki izvēlas apbedīšanu. Tā ir bijis kopš senseniem laikiem – senākie dzīvnieku apbedījumi literatūrā datēti Ilinoisā 6500 gadu pirms Kristus dzimšanas, bet vecākā kapsēta atrodas ASV, Hartsdeilā, dibināta 1896. gadā. Arī Latvijā ir dzīvnieku kapsētas, un īpaši skaista ir Uģa Rūķīša "Citi medību lauki" Babītes pagastā.
Izrādot godu, pēc nāves daudziem dzīvniekiem pasaulē tiek uzstādīti pieminekļi. Domāju, ka ikviens ir dzirdējis par pieminekli Parīzē sanbernāram Barijam, kas kalnos izglāba 40 cilvēku, bet, glābjot 41., pārpratuma pēc tika nošauts. Pieminēšanas vērts ir piemineklis Tokijā pie Šibujas stacijas sunim Kačiko. Kad saimnieks nomiris, uzticīgais suns vēl 11 gadu katru vakaru turpinājis iet uz staciju un gaidīt. Tagad pie stacijas sēdošais akmens suns atgādina tūkstošiem garāmgājēju, ka labsirdība un uzticība ir nezūdošas vērtības.
Pateicoties starptautiskajām dzīvnieku kapsētu asociācijām, pasaulē katru gadu septembra otrā svētdiena ir Mirušo dzīvnieku atceres diena. Arī mums 13. septembrī ir iespēja pieminēt visus aizgājušos dzīvnieciņus, aizdedzot svecīti apbedījuma vietā, bet tiem, kuriem tādas nav vai tā atrodas tālu, – mājās, un domās pateikt paldies par dāvāto draudzību, mīlestību, uzticību. Domāju, ka ar laiku zaudējumu pārcietušajiem dzīvnieku īpašniekiem šī diena būs nozīmīga arī Latvijā.
Autore: RUDĪTE OZOLIŅA,
veterinārārste
Foto no personiskā arhīva