Čitiņa Madonas dzīvnieku aizsardzības biedrības patversmē nonāca 9 gadu vecumā, kad no viņas atteicās iepriekšējie saimnieki. Pēc cilvēku likumiem, jau pēc 14 dienām kucītei būtu varējusi draudēt „liktenīgā pote", taču patversmē spītīgi tika ticēts, ka arī sunim mūža otrā pusē jādod iespēja.
Ritēja nedēļas, mēneši, jaunākie un spraunākie brāļi un māsas no patversmes cits pēc cita pamazām tika vesti prom uz jaunām mājām. Taču Čita joprojām pieticīgi gaidīja savus īstos cilvēkus. Mazliet skuma, skatoties uz kārtējiem aizbraucējiem, bet arī ar priecīgu rējienu sagaidīja ikkatru atbraucēju, ciemiņu, kas nāca izvest suņus pastaigā, samīļot vai pacienāt ar gardumiem.
Viena tāda reize izrādījās veiksmīgā arī rudajai suņu dāmai, kad ciemos atbraukuši barkavieši. – Mums iepriekš bija suns Lācītis. Bija jau ļoti vecs, laikam savā apjukumā bija aizklīdis līdz centram. Diemžēl, paskrēja zem fūres… Viņš ir apglabāts pie mūsu dārza, sataisīta kapavieta kā cilvēkam. Tā sāpēja, kad viņš aizgāja. Visu laiku prātojām par jaunu sunīti, bet atturēja tas, ka vairs negribētos tādu pārdzīvojumu. Barkavā zināmi cilvēki plānoja braukt skatīties sev suni uz patversmi un ierunājās, ka mēs taču arī jau sen domājot suni ņemt, aicināja līdzi. Aizbraucām, apskatījām, patversmes vadītājs Mirko izstāstīja katra suņa dzīvesstāstu, sunīšus pacienājām. Draugi noskatīja sev Brendu un drīz vien veda sev līdzi mājās. Mēs mazliet ilgāk šo lēmumu apspriedām. Kad viesošanās beigās taisījāmies uz mašīnu, visi suņi kaut kur aizskrēja, bet Čita palika pie vārtiem un skatījās, kā mēs braucam prom. Vai, kā es raudāju! Man šķita, ka viņa burtiski teic: „Paņemiet mani!" Tas bija pēdējais punkts, kas pārliecināja, – atceras Čitas saimniece Ināra Pommere.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 05.09.2014.
Autore: LAURA KOVTUNA
AGRA VECKALNIŅA foto