Atkal gribas pievērsties simtreiz cilātajam un sasāpējušajam jautājumam. Par mūsu uzticīgajiem draugiem. Ja viņi mācētu runāt, kāds gan kauns mums būtu, kādi stāsti būtu jādzird par vienaldzību, par cietsirdību.
Mani aizkustināja kādas rīdzinieces rakstiņš par mūsu tik skaistajā pilsētā redzēto. Par klīstošajiem, bada pārņemtajiem bezmāju kaķīšiem un sunīšiem. Mēs jau esam savas jūtas tiktāl nonivelējuši, ka izliekamies neredzam nelaimīgās dzīvībiņas. Tās, starp citu, ir pašu cilvēku bezatbildības rezultāts, lai nebrīnās, ka kādreiz tas gals arī pienāks, viss ir "godam" nopelnīts.
Ar prieku un pateicību lasu, ka kaut kad tiks atvērta dzīvnieku patversme. Lēni, bet, cerams, labi būs. Trīs laukumiņi kārtībā, lai uzņemtu sunīšus, bet vai tur būs arī būdiņas un jumtiņš, lai nav jāmirkst lietū un sniegā? Cik ilgi sunīšus turēs? Kādas būs precīzas koordinātes un kāds būs telefona numurs? Lai varētu sazināties cilvēki, kuri gribēs apmeklēt šo patversmi un arī kaut ko ziedot. Žēl tikai, ka pret kaķīšiem tik stingra nostāja. Kur lai viņi paliek? Tad vajag aktivizēt projektu "Noķer, sterilizē, atlaid!". Kaķu kolonijas jau apmēram zināmas. Pie tā saucamā "Ķīnas mūra", privātmājā dzīvo Teklas tante, kas savu nieka pensiju dala uz daudzām kaķu galviņām. Tagad viņa ir izmisumā, jo kaķu kolonija plešas plašumā un viņa nezina, ko iesākt, neviens viņai nepalīdz. Varētu arī šur tur uzmeistarot kaķu mājiņas, kā to praktizē Rīgā. Var iztaisīt pat no vecām mēbelēm, no lētiem materiāliem. Vajag tikai gribēt. Arī noķert kaķus nav viegli, tur vajag savas metodes ("valerianu", tīklu), zinošus cilvēkus. Kaķis ir tik interesants dzīvnieks, pieradināts bezgala mīļš draugs.
RASMA
Madonā