ARMANDS CIRSIS ir mednieks ar daudzu gadu pieredzi. Pa šiem gadiem nomedīts ir daudz, tomēr viņam ir stingra pārliecība — mednieks ir tas, kurš nekad neiznīcinās populāciju, bet gan cīnīsies par to, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm, saudzējot, piebarojot, regulējot skaitu.
Pašlaik medības rit pilnā sparā, jo medību likums atļauj medīt gan limitētos, gan nelimitētos dzīvniekus, izņemot aļņus.
Vilki, lūši, lāči – to populācija Latvijā aug. Ik pa laikam var dzirdēt par postījumiem, kurus plēsēji ir nodarījuši. Tāpat aktīvi norit cīņa ar bebriem un to radītajiem aizsprostiem. Jautājot, kāda ir pašreizējā situācija, Armands Cirsis iezīmē: – Bebrs patiesībā nav nemaz tik slikts dzīvnieks. Nez kāpēc sabiedrībā ir tik saasinātas domas un viedoklis par bebru. Tomēr ir jāparaugās uz situāciju no cita skatu punkta, piemēram, bebrainēm. Šogad mēs ļoti labi izjūtam ūdens trūkumu un sausumu. Kur lai ūdeni atrod meža zvēri? Ja mēs iznīcināsim bebrus, kaitēsim dabai. Tāpat šīs bebraines lieliski noder kā vieta, kur paņemt ūdeni, ja ir izcēlies mežu ugunsgrēks. Bebrs ir vajadzīgs, bet skaits noteikti ir jāregulē. Un mednieks viennozīmīgi ir tas, kurš rūpēsies par populācijas saglabāšanu. Gluži cits piemērs ir pretējā kustība, sauksim to par zaļo kustību. Tā ir ļoti aktuāla tēma šobrīd. Kā piemēru minēšu rubeņu medības. Tie, kas ir putnu mednieki, ļoti labi zina, ka rubeņu un medņu praktiski nav. Man ir trīsdesmit gadu pētījums par šiem putniem, un neviens skaidri nevarēja pateikt, kāpēc populācija izzūd. Kāds teica, ka izēd mežacūkas, jo putni ligzdo uz zemes. Protams, zināmu postījumu nodara meža cūkas, tomēr lielāku skādi – plēsējputni. Ļoti nepieciešams domāt par skaita regulāciju, tomēr plesējputnus medīt nedrīkst. Rubenis nav vienīgais putns, kas ir aizgājis bojā. Nākamais putns būs mednis. Populācijas skaita samazināšanos lielā mērā ietekmē arī mežizstrādes. Saudzējot vienu putnu sugu, nezinot, neapzinoties mēs iznīcinām vairākas citas sugas, kas pamatā ir vistveidīgie – meža un lauka irbes, griezes u.c. Diemžēl tie, kas nav cieši saistīti ar šo jomu, neiedziļinās. Eiropas direktīva attiecas uz caurceļojošo putnu medībām un nosaka aizliegumu medīt slokas. Savukārt mūsu bāleliņi klāt "parāva" rubeni un medni, kuri nav caurceļotāji. Man kā medniekam tas nav saprotams. Pieņemot direktīvas, Eiropa precīzi norāda – pēc dalībvalsts ieskatiem. Diemžēl gribu teikt, ka mūsu valsts ieskati ir traģiski. Kas atbildēs par dabas esamības nākotni – mednieks vai tie cilvēki, kas apstiprināja šīs direktīvas, izstrādāja vietējos noteikumus? Mums ir ļoti maz informācijas skolās un sabiedrībā kopumā. Man gribētos, lai cilvēki darbojas nevis pēc kaut kādām regulām, bet gan pēc reālās situācijas dabā.
– Arvien biežāk var dzirdēt par vilku uzbrukumiem mājlopiem, kas, manuprāt, liecina, ka šo dzīvnieku populācija aug. Kā ir realitātē?
– Diemžēl Latvija ir pārvērsta par plēsējdzīvnieku valsti. Arvien biežāk, arī sociālajos tīklos varam redzēt fotogrāfijas, kurās dienas laikā ir redzami vilki. Lai gan ir noteikts limits, labi, ka vilkus varam medīt, tomēr ir izgāzusies direktīva par lūšiem. Tos medīt nedrīkst, un uzskatu, ka tas ir ļoti nepareizi. Protams, kāds var uzskatīt, ka šādi tiek aizsargāta suga, tomēr populācija pati sevi regulē. Dzīvnieki mirst, ir slimības, tāpat barības bāze un beigās suga aiziet bojā.
Pa visu Latviju var nomedīt 300 vilkus un jau šobrīd ir nomedīti aptuveni 70 vilki. Pagājušajā gadā limits tika nedaudz palielināts, bet es uzskatu, ka par maz. Vidzeme, Kurzeme, arī Latgale ir bagāta ar šiem dzīvniekiem. Kur ir barības bāze, tur vilki ir. Arī Madonas novadā vilki ir. Šobrīd vilku mammas apmāca jaunos vilcēnus, līdz ar to arī zemniekiem vairāk jādomā, kā sargāt savus ganāmpulkus, lielākoties aitas, bet nav izslēgts, ka uzbrūk arī jaunlopiem. Ja ir normāls skaits, dzīvnieks postījumus nenodarīs. Protams, dzīvnieks izvēlas vieglāko medījumu, arī apmācības ceļā vilcenēm tā ir vieglāk iemācīt savus bērnus. Vilks ir ļoti gudrs.
Pašlaik cilvēkiem nav jābaidās no vilkiem, bet viennozīmīgi ir jāuzmanās.
– Arī no lāčiem?
– Jāuzmanās no visiem zvēriem. Noteikti, sastopot lāci vai citu meža zvēru, nevajadzētu iet virsū, fotografēt vai skriet prom.
Cilvēkam, ieraugot lāci, vilku, lūsi, sviedru dziedzeri izstrādā bailes, un tās dzīvnieks ļoti labi jūt. Mēs nemākam nebaidīties, tam ir nepieciešami īpaši treniņi. Līdz ko dzīvnieks saprot, ka viņš ir pārāks, situācijas var būt dažādas. Kas attiecas uz lāci, svarīgi atcerēties vairākas lietas. Vispirms nemukt, izlikties par lāci lielākam, ierūkties, pacelt rokas, kas saliktas virs galvas un lēnām atkāpties. Ja skriesi, dzīvnieks uztvers tevi kā medījumu un skries pakaļ. Tas ir plēsēja instinkts. Diemžēl netiek izslēgts, ka arī Latvijā varētu būt lāču uzbrukumi cilvēkiem. Ir jāstrādā ar Dabas pārvaldi, jāmeklē problēmu risinājumi atļaujām dzīvnieku nomedīt, tajā skaitā arī lāci, kas nav medījams dzīvnieks.
Skaits, 60-70, kas pašlaik tiek deklarēts, ir par maz. Tas pats attiecas uz vilkiem un lūšiem. Šis skaits ir tikai aptuvens. Viscaur lāču ir daudz, arī mūsu pusē.
– Bieži nākas dzirdēt par postījumiem, kurus nodara meža dzīvnieki.
– Protams, dzīvnieku, piemēram, mežacūku, populācija ir augusi. Tāpat briežu populācija mūsu reģionā ir ļoti liela. Savukārt stirnu populāciju ļoti ietekmē plēsēji – vilki un lūši. Ja agrāk stirnas pagalmos nāca pavasaros vai ziemās, tad arī šobrīd ir gadījumi, kad ziņo, ka stirnas izposta dārzus. Tas nav saistīts ar to, ka mežos nav ko ēst, bet gan ar plēsējiem, kuri liek populācijai pārvietoties uz drošāku vietu, kas šajā gadījumā ir cilvēku tuvumā. Arī plēsēji ir socializējušies un nāk pagalmos, tomēr viņiem ir lielāka bijība pret cilvēkiem.
Par postījumiem patiesi nākas ļoti bieži dzirdēt, bet lielākoties tie ir privātīpašumi, kas tiek izpostīti. Un mednieks paliek vainīgs. Tomēr Civillikumā minēts, ka īpašniekam pašam ir pienākums sargāt. Visu neatrisinās mednieks. Diemžēl sabiedrība šo vēl nav sapratusi. Ir jāsaprot, ka dzīvniekiem nepieciešams ēst un varbūt jāparūpējas par piebarošanu. Jāmeklē risinājumi, kā pasargāt savus laukus, dārzus. Un atkal – sabiedrībai ir jākļūst izglītotākai.
– Kā izglītot sabiedrību?
– Dabas zinības ir ļoti nozīmīgs pastāvēšanas elements. Iznīcināt visu patiešām nevajag, bet vajag saglabāt. Līdz ar to sabiedrība ir jāinformē. Tas jāsāk jau skolās. Jārunā par dabu, medniecību, mežsaimniecību. Šķiet, ka ir pazudis cilvēciskais kontakts, jo informācija tiek gūta internetā. Manuprāt, daudz interesantāka un vērtīgāka ir tā stunda, kuru novada kāds sava aroda zinātājs, nevis informācija tiek gūta tikai grāmatās vai internetā. Dabas zinības noteikti vajadzētu attīstīt, sabiedrību sagatavot, un ir jāaudzina veselīga, domātspējīga sabiedrība.
22.08.2023.