DZINTRAS SERŽĀNES dzimtā puse ir pie pašas kādreizējā Madonas rajona robežas – toreizējā Jēkabpils rajona Medņu ciemā.
– Burtiski kādus 100 metrus no Sāvienas, tāpēc arī skolā gāju Sāvienā, bet pēc astoņgadīgās skolas beigšanas tomēr izvēlējos tālāk mācīties tehnikumā Jēkabpilī grāmatvedību. Pati nezinu, kāpēc tāda izvēle, tomēr nožēlojusi neesmu. Savulaik arī iesāku studijas neklātienē ekonomistos Lauksaimniecības akadēmijā, bet tā sanāca, ka pabeidzu tikai trīs kursus. Tomēr ar grāmatvedību saistīts viss darba mūžs. Pēc sadales nokļuvu toreizējā saimniecībā „Prauliena", tad pārgāju strādāt uz Ļaudonu, uz Kirova padomju saimniecību, un tā Ļaudonā arī paliku. Pēc bērnu piedzimšanas man piedāvāja grāmatveža darbu pašvaldībā, kļuvu par galveno grāmatvedi, un tā arī tur strādāju jau vairāk nekā 15 gadu, – darba gaitu sākumu atceras Dzintra.
– Ļaudona nenoliedzami pa šiem gadiem ir izaugusi, kļuvusi sakoptāka. Prieks, piemēram, par nupat pabeigto vidusskolas sporta zāles renovāciju. Iespējams, ļaudoniešu viedokļi šajā jautājumā dalās. Var jau būt, ka līdzekļus vajadzēja kaut kur citur ieguldīt, grūti tā pateikt, bet sporta zālei viennozīmīgi bija vajadzīgs remonts, un tagad tā ir kā diena pret nakti.
Savās dzimtajās mājās Dzintra gan nav atgriezusies, bet kopā ar vīru Aivaru saimnieko viņa vecāku mājās Mētrienas pagasta „Opsos". – Viņš ir savas dzimtas māju patriots, un prieks, ka arī visiem trim mūsu dēliem – Intaram un arī dvīņiem Andrim un Jurģim, kas gan tagad mācās Rīgā, rūpes par mājām ir svarīgas. Bet darbošanās vienmēr gana. Kad visu dienu esi pavadījis pie rakstāmgalda, tad tieši vajag izkustēties. Vasarās dēli palīdz, bet kopumā jaunajiem jau nav motivācijas atgriezties laukos. Tas, protams, ir ļoti skumji, tāpēc īpašs prieks par tiem, kas šobrīd noturas un turpina saimniekot. Mūsu paaudze, nedaudz jaunāki vēl cīnās, jo kur tad tu aiziesi, kur šajos laikos būs labāk. Taču, manuprāt, cilvēkiem mazliet tomēr ir mainījušies vērtību kritēriji. Vienubrīd pašu saražotā produkcija nebija īpašā vērtē, tagad dabiskās vērtības ir lielākā cieņā. Tiek novērtēta lauku būtība, – spriež Dzintra.
Ģimenē Dzintra bijusi vienīgais bērns, un attiecībā uz savu vārdu viņa teic, ka vecākiem padomā bijuši divi varianti – Velga un Dzintra, tomēr palikuši pie otrā. – Man jau pašai patīk, brāļiem Laiveniekiem ir pat skaista dziesma, veltīta šim vārdam, – palepojas Dzintra. Vārdadiena parasti tiekot svinēta kopā ar kolēģiem, ģimenē. Bet šis gads Dzintrai ir īpašs – nesen nosvinēta skaista dzīves jubileja. Tā gan tika atzīmēta plašākā lokā. – Svētki ir vajadzīgi, lai visi sanāktu kopā, papriecātos, nevar jau visu laiku tikai pa darbiem vien, – atzīst Dzintra.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva